Kādam liekas, ka viņam ir slikti vecāki???????????
Eksperimenti ar bērniem- II9
762
2
1933 gadā psihologs Klarenss Leuba iedomājās noskaidrot, kāpēc cilvēki smejas, ja viņus kutina- pakļaujoties iedzimtam instinktam, vai tāpēc, ka redz, kā ķiķina kutinātāji. Pats labākais eksperimenta objekts Leubam likās paša dēls- vēl zīdainis. Leuba sāka ar to, ka aizliedza savā mājā visiem smieties un pat smaidīt, pieskaroties bērnam. Acīm redzot pētījums viņam likās pietiekoši nozīmīgs, lai liegtu bērnam parastos bērna priekus.
Lai būtu pārliecināts, ka bērns nereaģēs arī uz viņa sejas izteiksmi, Leuba izgatavoja sev milzīgu kartona masku ar mazām spraudziņām acīm. uzvilcis sev šo briesmīgo masku, Leuba uzsāka šos kutināšanas seansus. Viss gāja pēc plāna, kamēr Leubas sieva vienreiz aizmirsās un iesmējās, šūpojot mazo uz ceļiem. Kā uz šo vieglprātīgo rīcību reaģēja Leuba, nav zināms. Kad sieva laida pasaulē nākošo bērnu- meitenīti, Leuba turpināja savus eksperimentus arī ar viņu.. . Šajā reizē eksperimentu izdevās veiksmīgi nobeigt un izdarīt svarīgu zinātnisku secinājumu- "bērni smejas, pat, ja nezina, ka tā ir pieņemts."
18. gs beigās angļu mediķis Edvards Dženners centās pierādīt savu teoriju, ka, ja cilvēkus mērķtiecīgi inficē ar govju bakām, tad, izārstējoties, viņi būs imūni pret īstajām bakām, kuras bieži bija nāvējošas. Šodien mēs zinām, ka Dženneram bija taisnība, bet tajā laikā vakcinācijas teorija balstījās tikai uz lopkopju novērojumiem, kuri ļoti reti slimoja ar īstajām bakām. Zinātnieku sabiedrību Džennera novērojumi ne visai pārliecināja, tāpēc Dženners nolēma izdarīt eksperimentu ar paša dēlu. Šis mirklis pat ir iemūžināts skulptūrā.
Pote toreiz nozīmēja nevis adatas dūrienu, bet skalpeļa griezienu rokā un strutu iesmērēšanu brūcē. Papriekšu bērnu inficēja ar govju bakām, un tad ar nāvējoši bīstamajām cilvēku bakām. Vēlāk Dženners eksperimentu atkārtoja ar kaimiņu bērniem.
Par laimi, Dženneram bija taisnība- citādi viņš būtu iegājis vēsturē nevis kā ievērojams mediķis, bet kā mazu bērnu slepkava.
1964 gadā austrāliešu toksikologs Džeks Bārnss pētīja indīgās medūzas izraisītu apdegumu saistību ar "Irukandži sindromu"- ļoti nepatīkamu simptomu kopumu, kurš reizēm tika novērots austrāliešu peldētājiem. Bārnss noķēra dažas medūzas un atļāva viņām sadzelt sevi, kādu vietējo glābēju un savu deviņus gadus veco dēlu Niku. Eksperimenta gaitā izrādījās, ka medūzas tiešām izsauc irukandži sindromu, un pie reizes arī tas, ka sadzeltie cieš drausmīgas sāpes.
20 minūtes pēc eksperimenta sākuma visus trīs mežonīgās konvulsijās nogādāja tuvējā slimnīcā. Par laimi, viņi atveseļojās.
1881 gadā Lietuvas ebrejs Ben- Jehuda pārcēlās uz Palestīnu un bija ļoti pārsteigts par to, ka vēsturiskajā dzimtenē atgriezušies ebreji viens otru nesaprot, jo katrs runā savā svešvalodā. Vispār jau ebrejiem bija kopēja valoda- ivrits, tikai tajā neviens nerunāja jau divus gadu tūkstošus- ivritu lietoja tikai dievkalpojumos. Un tad Ben- Jehuda nolēma veltīt savu dzīvi tam, lai atgireztu dzīvē mirušo valodu un visi ebreji varētu runāt kopējā valodā. Privilēģiju būt par pirmo cilvēku, kuram ivrits ir dzimtā valoda, Ben- Jehuda piešķīra savam dēlam Itamaram. Par cik bija tikai divi cilvēki, kuri runāja ivritā- Ben - Jehuda un Itamars, Ben - Jehuda aizliedza savam dēlam runāt ar citiem cilvēkiem. Ja ieradās viesai, nabaga Itamaru sūtīja gulēt, lai viņš nejauši neizdzirdētu kādu nepareizu vārdu. Kad Ben- Jehuda reiz izdzirdēja savu sievu dziedam Itamaram šūpuļdziesmu nepareizā valodā, viņš tā saniknojās, ka sāka lauzt mēbeles.(Šīs scēnas laikā nabaga Itamars laikam dabūja dzirdēt ļoti daudz āāārkārtīgi nepareizu vārdu) Nonāca līdz tam, ka Itamaram aizliedza klausīties pat dzīvnieku izdotas skaņas. Tomēr izglītošana deva augļus, citi ebreji uzticēja Ben- Jehudam savu bērnu apmācību un Itamaram radās kompānija. Beigu beigās šobrīd ivritā runā visa Izraēla.
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados zinātnieki netika skaidrībā, kādā pakāpē cilvēka intelekts ir mantots, un ciktāl tas ir audzināšanas rezultāts. Eksistēja pat teorija, ka dažiem gudrākajiem dzīvniekiem- piemēram, šimpanzēm, nav runas spēju, labu manieru un morāles tāpēc, ka bērnībā neviens viņiem nelasīja priekšā grāmatiņas. Atradās kāds traks psihologs, kurš nolēma savās mājās veikt eksperimentu, lai pierādītu šīs teorijas patiesumu. Psihologu sauca par Vintropu Kelogu un viņam bija tikko piedzimis dēls Donalds. Kelogu ģimene iegādājās šimpanzēnu un sāka viņu audzināt kā Donalda brāli.
Eksperiments nedeva gaidītos rezultātus- šimpanze tā arī palika šimpanze. Beigu beigās audžubrālis uz Donaldu atstāja daudz lielāku ietekmi- sīcis sāka uzvesties kā šimpanzēns un kost visiem pēc kārtas, un padurnajiem senčiem beidzot pielēca, ka eksperimentu ir prātīgāk beigt..
Tev patiks šie raksti
