Nekas neraksturo to labāk par vēstulēm. Šeit parādīts agrīnais posms, kuru pārdzīvoja mūsu vecvecāki. Nekāda medusmaize jau nebija, Padomju slavinātāji bija vien krievu milirātpersonas, jo zaudēja visas savas privilēģijas un patraki tantuki, kam bija labi, jo dzērājvīrus tomēr ar varu spieda iet uz darbu.
Dzīve aiz dzelzs priekškara9
271
2
Kā tas tiešām bija? Mēs to pa īstam nekad nezināsim. Kam vēl vecmāmiņa ir šaisaulē, nopratiniet, uzzināsiet daudz ko interesantu. Bet tā noteikti nebija tā paradīze, kura tika attēlota propogandas plakātos. Tūristus gluži tāpat kā Ziemeļkorejā mūsdienās vadā pa stingri noteiktām vietām un iekļūt parasta cilvēka dzīvoklī un iztaujāt viņu, bija neiespējami. Vēstules rakstītas laika posmā no 1956. līdz 1960. gadam.
Dažas Ukrainas iedzīvotāju vēstules tika publicētas žurnāla ''Svoboda'' lappusēs Ņujorkā. Kā tās tika cauri cenzūrai, man nav ne jausmas, tomēr vērts palasīt.
''Mēs pabeidzām biešu novākšanu tikai Janvārī,'' raksta kāda vietējā ukrainiete,'' Mēs piegādājām vairāk kā 6000 centnerus, bet neviena nav uz vietas, lai tos saskaitītu. Un naudas nav, cukura tāpat. Man vīrs un es saņēmām 30 kilogramus graudu par pagājušās vasaras darbu. Viņi ir apsolījuši mums pie''sķirt vēl 10 kilogramus. Mana dārgā māsa, tu droši vien nespēj iedomāties, kāda dzīve ir šeit. Man dēls ir pabeidzis valodniekus kursus un tagad viņš strādā par aitu ganu, jo ir tik grūti dabūt atļauju studijām universitātē. Tikai tie, kuriem uzticas valdošās aprindas, tiek pie atļaujām studēt. Tie, kas nav Partijā, var vien samaksāt par studijām, bet mūsu gadījumā tas ir izslēgts.''
Reklāma
''Mīļais brāli, es vēlos tev pateikties par Ziemassvētku kartiņu, šeit tādu par nekādu naudu nedabūt. Mēs to ierāmējām un pakārām pie sienas kā ikonu. Svēto attēli, kuri mums pieder, sāk izbalot un jaunus iegādāties nav iespējams. Kā jau tu zini, man jau ir 61 gads un manam vīram ir 74 gadi. Mēs gadā saņemam 100 mārciņas graudu gadā no kolhoza, lai varētu izdzīvot. Mūsu lepnākais īpašums ir mūsu govs, bet daļa piena jāatdod valstij, it kā mēs grasītos pārspēt Ameriku. Mēs nekad neēdam gaļu, jo divi kilogrami maksā 20 rubļu un mums vecīšiem tas ir par dārgu
Tulkojums: ''Mēs kolektīvie kolhoznieki iznīcināsim kulakus kā šķiru!''
Četrpadsmit gadus veca meitene raksta par vienīgo govi, kuru atļauts turēt kolhozu fermeriem individuāli un vecajiem cilvēkiem: ''Viņi atņēmuši mums pēdējo govi un atdevuši to kolhozam. Viss, kas mums palicis ir jauna telīte, es ceru, ka mums būs iespēja viņu aplecināt.'' Ģimene sastāvēja no sešiem cilvēkiem - 3 pieaugušajiem un trim bērniem, tā vienīgā govs bija viņu vienīgais veids kā ''noturēties virs ūdens''.
Tev patiks šie raksti
