Dzintara istaba bija Prūsijas valdnieka Frīdriha 1 iecere. 1701. gadā viņš pasūtīja dzintara paneļus kabinetam savā Šarlotenburgas pilī. Būvniecības darbus sākotnēji uzticēja dānim Gotfrīdam Volfram, bet 1707. gadā viņu nomainīja Ernsts Šahts un Gotfrīds Turo, kuri vairāk nekā 4 gadus Baltijas jūras krastos meklēja visaugstākās kvalitātes dzintarus. Šos dzintara gabaliņus sagrieza 5mm plānās plāksnītēs, pulēja un sakarsēja, lai tie mainītu krāsu. Tad šos gabaliņus sastiprināja mozaīkas paneļos, attēlojot ziedos, krūšutēlus un uz katra paneļa bija Prūsija ģērbonis. Katram panelim pamatne bija no sudraba,lai pastiprinātu to spīdumu.1713. gadā Frīdrihs 1 nomira un viņa vietā stājās viņa dēls Frīdrihs Vilhems 1, kurš atteicās tērēt kroņa naudu Dzintara istabai, un lika paneļus sapakot un nolikt glabāšanā. 1716. gadā Frīdrihs Vilhems ar Pēteri Lielo, kurš gadu pirms Frīdriha 1 nāves bija apbrīnojis šos paneļus viesojoties Šarlotenburgas pilī, noslēdza Prūsijas-Krievijas savienības līgumu pret Zviedriju. Par godu šim notikumam Frīdrihs Vilhems pasniedza caram dāvanā paneļus, bet Pēterim vairāk rūpēja Krievijas kara flotes izveidošana un paneļi atkal nonāca glabātuvē. Pēc 30 gadiem Pētera meita Elizabete lika galma arhitektam Rastelli uzstādīt dzintara paneļus kabinetā Ziemas pilī (Santpēterburga). 1755. gadā Elizabete lika paneļus pārvest uz vasaras rezidenci Carskoje Selo un uzstādīt pilī (vēlāk to nosauks par Katrīnas pili). Turpmāko 30 gadu laikā sākotnējiem 36 kvadrātmetriem dzinbtara paneļu tika pievienoti vēl 48( ar Romanovu dinastijas ģērboni un smalkiem griezumiem), jo Katrīnas pilī sienas slējās stipri augstāk, nekā telpā, kur orģināli bija paradzēti šie paneļi. Gatavās sienas rotāja dažādas figūriņas, ziedu vītnes, tulpes, rozes, gliemežvāki, paneļus vetikāli atdalīja ar šauru spoguļu pilastru pāriem, kurus rotāja bronzas kandelabri, viss, protams, bija zeltīts, lai pieskaņotu dzintaram. 5 Kēnigsbergas meisteri strādāja līdz 1770. gadam, kad tika paziņots, ka Dzintara istaba ir gatava. Dzintara istabā glabājās dažādi dzintara priekšmeti (lādes, svečturi u.c), pēdējais no tiem- dzintara kronis uz spilventiņa- istabā ieradās 1913. gadā, to iegādājās cars Nikolajs 2. Dzintara paneļi kaut kādā veidā saglabājās 170 gadus un pārcieta boļševiku revolūciju (neaizmirstiet, ka tajos laikos nebija nekādas superlīmes utt).
Pēc boļševiku revolūcijas Katrīnas pils kļuva par muzeju un Dzintara istaba par vienu no eksponātiem. Kad sākās 2. pasaules karš un Vācija iebruka PSRS, muzeja darbinieki visus priekšmetus no Dzintara istabas sūtīja uz Austrumiem, mēģināja demontēt arī dzintara paneļus, bet, kad saprata, ka tas neizdosies, tos nolīmēja ar tapetēm. Tas gan vāciešus neapmuļķoja un seši vīri 36 stundas demontēja dzintara paneļus nost, 22 tonnas dzintara tika rūpīgi iepakotas kastēs, iekrautas kravas auto, vēlāk vilcienos un nogādātas Kēnigsbergas pilī, kur tie tika uzstādīti kopā ar neskaitāmiem citiem Prūsijas mākslas darbiem (Dzintara istaba bija populārākais apskates objekts Vācijā nacisma laikā).
1944. gada augustā tika bombardēta Kēnigsberga. Tika bojāti daži spoguļi un mazākie dzintara paneļi. Kas notika tālāk nav skaidri zināms, bet ir daudz un dažādas versijas- Dzintara istaba tika iznīcināta (bet šī ir visneticamākā versija, jo liecībās nekas nav minēts par smaku, kādai jārodas degot 22 tonnām dzintara...) vai paslēpti kalnos uc, bet līdz šai dienai tie vairs nav redzēti. To ir meklējuši neskaitāmi žurnālisti, bagātību mednieki, vēsturnieki un arheologi, bet atrasts nav nekas (vismaz oficiāli)...
2003. gada 13. maijā tika atklāta jaunā Dzintara istaba Katrīnas pilī. Tā ir Dzintara istabas kopija (cik nu precīza nav zināms, jo krāsainas bildes ar orģinālo istabu nav saglabājušās diez cik daudz). Krievijai bija nepieciešami 23 gadi, lai atjaunotu istabu, ko daudzi dēvē par astoto pasaules brīnumu.
