Druīdi - senie zintnieki, priesteri un ozolu cilvēki.
Druīdi8
Vārda druīds izcelsme joprojām tiek diskutēta. Visizplatītākais tulkojums tam ir ozola cilvēks, jo daudzās valodās vārda sakne dru atbilst vārdam ozols. Sanskritā vārds dru nozīmē mežs.
Daudz dažādu minējumu ir par to, vai druīdi pārzināja visas tās slepenās gudrības, kuras viņiem tiek piedēvētas. Viņu slepenā mācība nekad nav bijusi pierakstīta, tā nodota no mutes mutē īpaši izraudzītiem cilvēkiem.
Transcendentālists Elifass Levi apgalvo, ka: “Druīdi bija priesteri un ārsti, kas dziedināja ar magnētismu un amuletiem un no tiem nākošiem fluīdiem. Universāli līdzekļi bija čūsku olas un āmulis, jo tie piesaista astrālo gaismu. Svinīgums, ar kādu tika nogriezts āmulis, liecina, cik ļoti cilvēkos bija nostiprinājusies ticība tā magnētiskajām īpašībām…
Galvenā Druīda (to Anglijā bija divi, pēc citiem avotiem - trīs) augstā stāvokļa apliecinājuma simboli bija zelta scepteris un ozola lapu vainags. Svinīgo ceremoniju tērpa interesantākā detaļa bijusi „iodhan moran” – ar noslēpumainu spēku apveltīts taisnīguma krūšauts.
Druīdu tiāru priekšpusē greznojis saules starus atveidojošs reljefs rotājums - Saules simbols, savukārt tērpa jostu priekšpusē rotājusi “liath meisicith” – maģiska sakta ar centrā iestrādātu baltu akmeni, kam piemitis īpašs spēks - pēc druīda pavēles tas spējis izsaukt Debesu ugunis. Tas bijis kā sava veida palielināmais stikls, un ar to Galvenais Druīds aizdedzis altāra uguni.
Pie simboliskiem atribūtiem piederēja arī zelta sirpis, ar kuru tika nogriezts āmulis, un pusmēness formas zelta scepteris. Gados jaunie Ordeņa locekļi bija gludi skūti un ģērbās pieticīgi, bet vecākie nēsāja kuplu bārdu un greznas rotaslietas. Vispār druīdi dzīvojuši pilnīgā atturībā. Daudzi ordeņa locekļi, apvienojušies askētu grupās, mituši klosterim līdzīgās ēkās. Daudzi piekopauši vientuļnieka dzīvi.
Džeimss Frīmens Klārks raksta: ”Druīdi ticēja trim pasaulēm un pārceļošanai no vienas otrā. Augstākā pasaulē dominējusi laime, zemākajā - nelaime, bet vidējā ir reālā pasaule. Pārceļošana no pasaules pasaulē bijusi gan soda, gan atzinības, gan dvēseles attīrīšanas veids. Druīdi uzskatīja, ka reālā pasaulē Labais un Ļaunais ir cieši saistīts un atrodas līdzsvarā, un cilvēks ir brīvs izvēlēties…”
Līdzīgi visām citām Mistērijā, druīdu mācība dalījās divās daļās. Vienkāršāko no tām, morāles kodeksu, apguva tauta, bet ezotēriskā daļa bija pieejama tikai izredzētajiem. Lai varētu iestāties Ordenī, kandidātam bija jānāk no labas ģimenes un apveltītam ar augstām morāles īpašībām.
Taču, kamēr kandidāts nebija izturējis dažus pārbaudījumus un kārdināšanu, viņam netika izpausts neviens nopietns noslēpums. Tikai tad, kad pārbaudes bija izturētas, dziļi mežā vai kādā alā - vietās, kas tālu no cilvēku mitekļiem, kandidātam tika izpaustas druīdu slepenās doktrīnas: par Visuma rašanos, Dieviem, Dabas likumiem, okulto dziedniecību, maģiju, burvestībām u.c., un viņš savukārt deva zvērestu noslēpumu glabāt.
Nekad neviens svarīgs pasākums nesākās bez šo patriarhu palīdzības vai līdzdalības, jo viņi bija starpnieki starp dieviem un cilvēkiem, viņi kā neviens izprata varenās Dabas likumus. Ģeogrāfijas, fizisko zinātņu, teoloģijas un astroloģijas izzināšana druīdiem bija vismīļākā nodarbe.