Divas lielākās militārās kaujas Eiropā 21. gadsimtā (1. daļa)6

Veltīts J.A.

Priekšvārds – tā kā visi īstenie vēsturnieki viens otru neciena un uzskata, ka tikai viņu pašu personiskais viedoklis ir tas vienīgais un pareizais, tad, sekojot šai neloģiskajai loģikai, arī lūgšu ticēt tikai manis sniegtajai informācijai, nevis tam, ko variet atrast googlē gan latviešu, gan ukraiņu, gan angļu, gan krievu, turklāt visu šo pušu gan pozīcijas, gan opozīcijas versijās. Ticiet man, esmu šā referāta tapšanas laikā ņēmis vērā visu šo astoņu, kā arī papildu vēl neatkarīgo ekspertu (lieliski apzinoties, ka tādi neatkarīgie eksperti reāli jau nav) sniegtos datus, kā arī 4 gadu laikā noskatījies simtiem youtube video, izdzerot desmitiem litrus baltūdens. Tāpēc – tikai mans un vienīgi mans pētījums ir tas pareizākais un ticamākais, jo visi citi vēsturnieki, sākot ar Tacitu un beidzot ar Dunsdorfu...nu... kā lai to korektāk pasaka? – nu nekā nerubī?

P.S. Jau iepriekš atvainojos par rakstību. Rakstu, kā jūtu skanam vārdus, lai gan zinu, ka nerakstu pareizi ne krievu, ne ukraiņu valodās (“h” vai jebšu tomēr “g”; “t” vai arī “c” utt) i vēl jo vairāk vietvārdos...

Mea maxima culpa!

Ilovaiskas kauja

Ilovaiskas kauja norisinājās no 2014.gada 7.augusta līdz 2014.gada 2.septembrim. Kaujā piedalījās ap 5000 Ukrainas karavīru, no kuriem regulārās armijas spēki bija niecīgi. Lielāko daļu Ukrainas karavīru sastāvēja no brīvprātīgajiem bataljoniem, proti, Donbas, Azov, Dņipro-1, Šahtarsk, Herson, Svitjaz, Krivij Rug, kā arī nacistiskais Labējais Sektors, ko pat paši ukraiņi īsti nemīl. Pretīm viņiem stāvēja niecīgi Doņeckas teroristu spēki, kā arī 15 000 Krievijas armijas karavīru, kas bija iegājuši Ukrainā 23.augusta novakarē.

Kaujas priekšvēsture.

Doņeckas un Luhanskas apgabalu teritorijās kopš 2014.gada marta varu bija pārņēmuši vietējie teroristi, kurus ar ieročiem atbalstīja Krievija. 2014.gada 16.aprīlī Ukrainā oficiāli tika paziņota ATO (Anti teroristiskā operācija) sākšanās, kas gan sākumā izpaudās tikai ar blokposteņu izvietošanu, lai neļautu teroristiem ieņemt aizvien jaunas teritorijas, un smeldzīgu video publicēšana, kur meitene atvadās no džeka, kas saka, ka atgriezīsies jau drīz, bet reālas kaujas sākās tikai maija vidū. Pirmās kaujas bija par Slovjanskas un Krematorskas pilsētām, kas bija teroristu vistālāk uz rietumiem izvirzījušies priekšposteņi. Šīs kaujas ilga divus mēnešus – līdz pat 5.jūlijam, kad Ukrainas spēki ieņēma šīs pilsētas. Pēc tam Ukrainas armija jau ātri virzījās uz priekšu, nākamās kaujas par citām pilsētām ilga tikai dažas dienas un līdz 23.augustam bija atbrīvoti jau 70% no Doņeckas un Luhanskas apgabalu teroristu ieņemtajām teritorijām, kas kopumā sastāda aptuveni 17 000 km2 (nedaudz lielāka par Kurzemi un nedaudz mazāka par Vidzemi). Un tā nu 7.augustā ukraiņu spēki bija nonākuši pie sircmīļa paskata ciematiem un zaļi-padzelteniem lekniem kukurūzas laukiem, kas veidoja Ilovaiskas priekšpilsētas.

Kaujas pirmā fāze.

11 dienas bija vajadzīgas, lai ukraiņi pārrautu visus teroristu nocietinājumus apkārt Ilovaiskai. Nocietinājumi šeit bija pamatīgāki nekā līdz šim sastaptie (ja neskaita 2 zināmas pilsētas), jo līdz ar Ilovaiskas krišanu, Ukraina būtu pilnībā ielenkusi Doņeckas pilsētu – teroristu galveno štāba vietu. Ukraiņiem tas izdevās, taču tikai uz dažām dienām Proti, pašā Ilovaiskā ukraiņi iegāja naktī no 18. un 19.augustu. Es labi atceros 19.augusta +30 grādu karsto pusdienslaiku – siltināju māju laukos, sēdēju ap plkst. 11 ēnā pīppauzē iekš www.unian.net portāla un izlasīju, ka ukraiņi ir ieņēmuši Ilovaisku un vēl 2 blakus ciematus, kas kartē bija parādīts, kā pilnīga loka ap Doņecku noslēgšana. Pateicu tēvam, ka karam drīz būs beigas. Ak, kā es, nabags, maldījos.

Kaujas otrā fāze.

No 19.augusta līdz 23.augustam Ilovaiskā norisinājās ierakumu karš, kā arī ukraiņu spēki aplenca pilsētu no visām pusēm, dažām vienībām aizejot pat 10-15 km uz priekšu, atstājot aiz muguras vēl līdz galam neieņemto Ilovaisku un nepiesegtu aizmuguri, jo visi domāja, ka Ilovaiska tūlīt, tūlīt pilnībā kritīs. Taču tā nebija – tā Ilovaiskas daļa, kas atradās aiz dzelzceļa sliedēm uz dienvidaustrumiem, joprojām bija teroristu kontrolē un jebkurš ukraiņu mēģinājums pāriet sliedes beidzās ar nāvējošu uguni. Ukraiņi nesaprata, kāpēc teroristi neatkāpjas no Ilovaiskas un ļauj sevi ielenkt. Skaidrība atnāca 24.augusta rītā.

Naktī no 23. uz 24.augustu (24.augusts – Ukrainas Neatkarības diena) 15 000 Krievijas karavīru šķērsoja Ukrainas – Krievijas robežu 170 km plašā joslā no dienvidiem uz ziemeļiem. Krievu desantnieki ar izpletņiem nolaidās Ilovaiskas apkaimē 24.augustā ap plkst.12:00. Krievijas armijas kolonas 50 km attālumu no Krievijas robežas līdz Ilovaiskai pieveica nedaudz vēlāk un ap plkst.17:00 galvenie armijas spēki jau bija pie Ilovaiskas. Kaujas ap Ilovaisku ilga 5 dienas. Līdz 28.augustā Ilovaiska bija pilnībā no Krievijas armijas puses ielenkta un ukraiņi nolēma atstāt pilsētu.

Tātad – reāli nosaukums “Ilovaiskas kauja” ir maldinošs! Pašā Ilovaiskā kaujas ilga tikai 5 dienas – no 24. līdz 28.augustam. Visu pārējo laiku kaujas bija ārpus Ilovaiskas pilsētas administratīvās teritorijas, proti, no 7.augusta līdz 18.augustam, kad bija ukraiņu ofensīva, un no 24.augusta līdz 2.septembrim, kad bija Krievijas armijas ofensīva. Pašā Ilovaiskā bija tikai 5 dienu ierakumu karš, savukārt visas reāli smagās cīņas, kas ukraiņiem lika atstāt Ilovaisku un deva nosaukumu šīm kaujām, norisinājās ārpus Ilovaiskas, krieviem aplencot šo pilsētu un tās piepilsētas un vienlaikus dodoties 30 – 80 km tālu uz rietumiem iepriekš ieņemtās robežas 170 km platumā.

Kaujas trešā fāze.

29.augusta rītā plkst.6:00 ukraiņu spēku atlikušās daļas atstāja Ilovaisku. Kauju ārpus Ilovaiskas rezultātā bija kritis brīvprātīgā bataljona Herson komandieris, brīvprātīgo batlajonu Dņipro-1 un Donbas komandieri bija ievainoti, bet brīvprātīgo bataljons Šahtarsk bija patvaļīgi atstājis kaujas lauku, pametot ieroču brāļus likteņa varā.

Atstājot Ilovaisku pa zaļo koridoru, ko bija garantējis pats Putins, krievi pēkšņi izlēma pieprasīt, lai ukraiņi maina maršrutu un atdot visus tankus, lielgabalus un arī vieglos ieročus. Ukraiņi atteicās izpildīt šādas prasības, kā rezultātā krievi atklāja uguni uz ukraiņu kolonām, kas devās prom no Ilovaiskas. Gāja bojā ap 300 ukraiņu karavīru, kas brauca autobusos, vieglajās mašīnās vai vaļējās kravas mašīnu piekabēs. Tomēr arī ukraiņi atklāja pretuguni un, izejot ārā no apšaudes zonas, ar 50% ievienoto no kopējā karavīru skaita, pat izsita ārā no pirmā ceļā patrāpījušā ciemata (Chervonosilske) krievu armijas vienības, ierīkojot tur slavenos blokpostus Nr.31 un Nr.32.

Šiem blokpostiem Krievijas armija pēc dažām dienām sāka uzbrukumu, taču ne es, ne citi vēsturnieki kaujas par šiem blokpostiem vairs neattiecina uz Ilovaiskas kauju. Piebilde – dažu nedēļu laikā pēc asiņainām cīņām Ukraina zaudēja abus šos blokpostus. Cīņas par tiem tiešām bija asiņainas, jo jau pirmajā uzbrukumā blokpostam Nr.31 vien Krievija zaudēja ap 100 karavīru. Piebildes piebilde – vēl vairāk par 100 kritušajiem vienā dienā Krievija zaudēja tikai 2015.gada jūnijā, kad divu nedēļu kaujā par Marinku vislielākās ofensīvas laikā dienā vien krita 400 krievu karavīru. Piebilde – kaujā par Marinku uzvarēja Ukraina.

Kritušie un kaujas rezultāti.

Kritušo skaits ir ārkārtīgi atšķirīgs dažādos informācijas avotos. Pat paši ukraiņi netic oficiālai statistikai, tāpat atšķiras arī krievu statistika. Interesanti, ka abās pusēs ir akceptēti kaujas dalībnieku stāsti par vairākām atsevišķām epizodēm, kur tikai šajās dažās epizodēs bojā gājušie ir vairāk nekā oficiālā statistika par visu kauju ap Ilovaisku kopumā. Domāju, ka daudz nekļūdīšos, ja citēšu to internetā valdošo viedokli, kam arī pats sliecos piekrist, proti, kaujā par Ilovaisku Ukraina zaudēja ap 2000, bet Krievija ap 3000 karavīru.

Dotajā brīdī gan pati Ilovaiska, gan 99% visa pārējā teritorija, ko ap Ilovaisku ieņēma Krievijas armija, joprojām ir teroristu kontrolē. Izņēmums ir divas augstienes, taču tās nav nopietnas stratēģiskas augstienes, pie Teļmanoves pilsētas, ko 2015.gada augustā Ukrainas armija atkaroja un kuras pretējā puse pat necentās ar nopietnu kauju atgūt.