Divas diennaktis ilgs telefona zvans no okeāna dzīlēm12

Amerikāņu inženieri pat mēģināja izvietot un šo zemudeņu borta izlūklidmašīnas. Uz zemūdenes borta tika izveidots cilindrisks angārs, kurā izjauktā veidā atradās biplāns Martin MS-1, taču tas izrādījās neefektīvi un šis prototips nonāca lūžņos.  

Šis stāsts ir par zemūdeni S-5, kura tika izlaista 1919. gada augustā. Izmēģinājuma reisā tika pārbaudīti visi zemūdenes mezgli un mehānismi, kas notika Ziemeļatlantikā netālu no Delaveras. Viss bija kā ierasti, apkalpe pildīja kapteiņa pavēles un atlika tikai pēdējais uzdevums - ārkārtēja iegremdēšanās. Kuģa kapteinis Čārlzs Kuks deva pavēli veikt šo manevru. Veicot šo manevru nedrīkst aizmirst aizvērt galvenās maģistrāles ventili, kura apgadā zemūdeni ar svaigu gaisu, taču staršina, kura pienākums tas bija aizmirsa to izdarīt.

No visām ventilācijas caurulēm zemūdenē sāka gāzties ūdens. Kamēr visi ventiļi tika aizvērti, zemūdene ieplūda vairākas tonnas ūdens un zemudene nosēdās okeāna dibenā. Dziļums nebija liels - tikai 60 metru, taču arī tas optimismu neieviesa. Pārraidīt SOS signālu no okeāna dziļumiem nebija iespējams.

Kādam no kuģa ekipāžas radās doma piestiprināt parasto telefonu ar garu kabeli signālbojai un ļaut bojai uzpeldēt. Tā arī okeāna ūdeņu vidū atskanēja šis telefona zvans.

Zvans skanēja ilgi, pat ļoti ilgi.. taču to dzirdēja tikai kaijas un albatrosi.

Tad kapteinis nolēma veikt riskantu manevru: nostādīt zemūdeni "uz pakaļkājām" , lai kuģa aizmugure izslietos uz augšu. Dziļums šeit bija 60 metru, bet zemūdenes garums - 70 metru. Bija cerība, ka kāds ievēros, no ūdens izslējušos kuģa pakaļgalu. Manevrs bija riskants, no akumulatoriem varēja izlīt sārmu šķidrums un tā tvaiki noindēt jūrniekus. Komanda noticēja kapteinim, izstrādāja rūpīgu plānu un ķērās pie lietas. Zemūdens kugis sakustējas un  tā aizmugure sāka celties uz augšu. Pēc dažām minūtēm kuģis bija nostājies gandrīz vertikāli. Kuģa iekšpusē ūdens gāzās tonnām, palīdzot viens otram, visi jūrnieki nonāca kuģa aizmugurē. Tā nu viņu tur nosēdēja divas diennaktis un telefons tikai zvanīja un zvanīja..

Bet tad jūrniekiem paveicas, garām peldēja militārais transporta kuģis "Alantus" Tā matrozis ieraudzīja šo dīvaino pludiņu un izdzirdēja arī telefona zvanu.

Kuģa jūrnieki ar laivu piepeldēja pie bojas un pacēla telefona klausuli: "Hallo, kas jūs esat par kuģi?"

Izskanēja atbilde: "Amerikāņu zemūdene S-5" 

Matrozis bija tik pārsteigts, ka apjukumā pajautāja: " Uz kurieni jūs dodaties?"

Izskanēja atbilde: "Pa tiešo uz elli"

Taču šajā dienā ne ellē, ne paradīzē neviens no šiem 28 jūrniekiem nenonāca. Visi zemūdenes jūrnieki tika izglābti. Kā jau tas pieņemts, pēdējais zemūdeni pameta kapteinis Kuks. Pēc 20 gadiem viņš kļuva par līnijkuģa "Pensilvanija" kapteini un piedzīvoja arī japāņu uzbrukumu Pērlhārborai. Pēc kara Kuks kļuva par admirāli un komandēja septīto ASV floti Klusajā okeānā.

Nogrimušo zemūdeni 1921. gadā norakstīja un izsvītroja no flotes sarakstiem.

Bet kā gan tika izglābta zemūdenes ekipāža?  Jūrnieki no "Atlantusa" lika lietā visus instrumentus un zemūdenes korpusā izveidoja caurumu, pa kuru visi izkļuva brīvībā. Vēlāk līnijkuģis "Štats Ohaijo" mēģināja aizvilkt zemūdeni uz remontdokiem, taču pa caurumu tajā ietecēja vēl ūdens un S-5 nogrima.