4. DAĻA. Šajā rakstā ir aprakstīti divi diezgan šķermīgi eksperimenti. Pirmais ir par cilvēka sejas mīmiku pēc žurkas galvas nogriešanas un otrs ir par ārstu, kurš savu teoriju vēlējās pierādīt, dzerot vēmekļus..
Iepriekšējā daļa atrodama >šeit<
Dīvainākie eksperimenti pasaules vēsturē.4
192
0
Sejas mīmika pēc žurkas galvas nogriešanas. 1924 gadā psiholoģijas fakultātes pēdēja kursa students Karnijs Lendis ( Carney Landis) Minesotas universitātē nolēma veikt eksperimentu, lai noskaidrotu vai emocijas izraisa raksturīgu sejas mīmiku. Piemēram, vai ir kopēja mīmika, brīdī, kad cilvēku pārņem šoks ar mīmika, kad cilvēks izjūt riebumu?
Gandrīz visi izpētāmie bija viņa kursa biedri. Viņš tos atveda uz savu labaratoriju un sazīmēja uz to sejām līnijas, lai mukuļu kustības būtu vairāk redzamas. Pēc tam viņš tos pakļāva dažādiem kairinātajiem, kuri tika piemeklēti, lai izraisītu spēcīgu psiholoģisku reakciju, pēc kā viņš uzņēma viņu seju fotogrāfijas. Viņš lika tiem smaržot amonjaku, skatīties pornogrāfiskas fotogrāfijas, un ielaist rokas spainī, kurš bija pilns ar gļotainam vardēm. Eksperimenta kulminācija bija tāda, ka viņš atnesa dzīvu balto žurku, guļošo uz paplātes un palūdza, lai tai nogriežot galvu.
Lielākā daļa no viņiem sākumā atteicās izpildīt šo prasību, bet pēc laika divas trešdaļas izdarīja to, ko viņš lūdza. Lendis izteica, ka vairākums šo uzdevumu veica diezgan pavirši:" Viņi mēģināja to izdarīt, cik vien ātri iespējams un galvas nogriešana pārvērtās par smagu un ilgstošu procesu." Tai atlikušai trešdaļai, kura atteicās izpildīt šo lūgumu, Lendis paņēma nazi savās rokās, un pats nogrieza žurkai galvu.
Šis eksperiments nodemonstrēja brīnumainu vēlēšanos, ar kuru cilvēki pakļaujas eksperimentētāja prasībām, lai cik dīvainas tās nebūtu. Tas tika veikts aptuveni 40 gadus pirms Milgrema (raksta 2 daļā) pakļaušanas eksperimenta, bet Lendis tā arī neapjēdza, ka brīvprātīgo piekrišana bija kur vairāk interesanta, nekā mīmika. Viņš mērķtiecīgi koncentrējas eksperimenta sākuma mērķim, kaut gan tā arī nespēja apvienot emocijas un mīmiku. Izrādas, ka cilvēku mīmika, kuru izraisa vienas un tās pašas emocijas, pat tādas, ka riebums žurkas galvas nogriešanā, stipri atšķiras.
Cik tālu jūs spētu aiziet, lai pierādītu teoriju? Students- mediķis Stabbins Firts (Stubbins Ffirth), dzīvojošs 19 gadsimtā Filadelfijā, aizgāja tālāk par pārējiem. Stipri tālāk.
Redzot, ka dzeltenais drudzis uzliesmoja pa vasarām, bet ziemā pieklusa, Firts nonāca pie secinājuma, ka tā nebija lipīga slimība. Viņš izteica teoriju, ka slimība rodas no pārlieku liela kairinātāju skaita, tādiem kā karstums, pārtika un troksnis.
Lai apstiprinātu šo teoriju, Firfs demonstrēja, lai nu kā viņš censtos inficēties ar dzelteno drudzi, tas nenotika. Sāka viņs ar to, ka uz rokām uztaisīja nelielus iegriezumus, un aplēja tos ar "svaigiem melniem vēmekļiem", kurus dabūja no dzeltenā drudža slimniekiem. Viņš nesaslima.
Pēc tam viņš iepilināja vēmekļus sev acīs. Viņš tos vārīja katliņā un elpoja tvaikus. Viņš pagatavoja no vēmekļiem kapsulu un norija to. Un beigās viņš nonāca līdz tam, ka izdzēra veselu glāzi tīru, neatšķaidītu, melnu vēmekļu. Tik un tā viņš neinficējās.
Firts beidza savu eksperimentu, bagātīgi smērējoties ar citiem šķidrumiem, kuri tika bojāti dzeltenā drudža laikā: asinīm, siekalām, pēc tam arī ar urīnu. Paliekot tikpat vesels, viņš paziņoja, ka viņa teorija ir apstiprināta. Diemžēl, viņš kļūdijās. Dzeltenais drudzis ir ļoti lipīgs, bet tam vajadzīgs, lai tas nokļūtu taisnā saskarē ar asinsriti. Kā likums, tas notika odu koduma gadījumos. Bet ņemot vērā visu ko Firfs ar sevi izdarīja, lai inficētos, tas ir vienkārši brīnums, ka viņš palika dzīvs.
Tev patiks šie raksti
