Dievības Laimas fakti3

Tādēļ Marijas tēlam Livonijā sāka piedēvēt īpašības, kas agrāk bija raksturīgas tieši Laimai.

Laimas zīme ir skujiņa, kas līdzinās skujām egles zarā. Zīmei nav garuma ierobežojuma, jo tā simbolizē nodzīvotā mūža ilgumu. Simbols plaši sastopams senajā keramikā un rotās, kā arī drēbēs. Izšuvumos un adījumos bieži arī veidoja Laimas slotiņas simbolus.

Valodnieku pētījumi liecina par Laimas vārda seno cilmi. Jānis Endzelīns uzskatīja, ka tas ir atvasināts no darbības vārda "laist saknes". Ernests Frenkels skaidroja, ka šis vārds ir radies no baltu pirmvalodas vārda *laid-me, tas savukārt no indoeiropiešu pirmvalodas vārda saknes *leid- "likt, atlaist"

To apstiprina arī viens no Laimas epitetiem licējiņa, jo viņas likums nosaka cilvēku likteņus.

Laimai, Dēklai un Kārtai ir līdzība ar citu indoeiropiešu tautu likteņa dievietēm, piemēram, sengrieķu moirām un romiešu parkām.

Dainās minēts, ka Laima tek basām kājām, vaļējiem matiem, ar zaļu bērzu vai liepu zaru slotiņu padusē, svētkos tērpjas greznās drēbēs un zelta kurpēs, bet reizēm parādās kā balta vai melna vista, reizēm kā zila vai melna čūska.

Kā sakrālo tiesību dievieti Laimu raksturo viņas likums, lēmums, vēlējums. Latvju dainās Laima tiek vainota par grūtu mūžu. Laima gādā par jaunavām, apveltīdama tās ar skaistumu un gudrību, sargā to godu, tādēļ viņas vērsās pie Laimas, lūdzot padomu dzīvesbiedra izvēlē.

Kad jaunava bija izgājusi tautās, Laima stājas mātes-žēlotājas vietā, kā arī nodrošina veiksmīgu dzemdību norisi. Topošā māte, dodamās uz pirti, pie ieejas atstāj ziedojumu Laimai.