Šīs ir tikai pazīstamākās vietas kas tika apludinātas 1965. gadā uzbūvējot Pļaviņu HES. Viss šis skaistums tagad ir zem Pļaviņu ūdenskrātuves.
Paši zinat kā tagad izskatās Kokneses pilsdrupas, agrāk viņas bija kalnā. Oliņkalnā trennējās alpīnisti no visas Baltijas, Oliņkalnā vēl bija estrāde (daļēji vēl ir) kurā ietilpa līdz 5000 skatītāju.
Vienkārši skumji... :( Beigās ir ar video kas varbūt sniegs plašāku ieskatu!
Lorelejas jeb Nāru klints - augstākā Pļaviņu struktūras daļa - lokāls devona iežu pacēlums ar lielu slāņu kritumu, dolomīta atsegums. Tās pakājē Velna atvars - dziļākā vieta Daugavā. Iepretim klintij Daugavu šķērsoja Grūbes krāce jeb Pļaviņu rumba.
Oliņkalns bija senpilsētas tipa nocietinājums, kurā dzīvoja latgaļi un sēļi. Oliņkalns ir pilskalns apmēram 5 kilometrus no Pļaviņām un 1 kilometru lejpus Lokstenes pilskalna. Kādreiz Oliņkalns bija viens no lielākajiem pilskalniem Latvijā, tas bija 2,3 hektārus liels. Šodien Oliņkalns ir kokiem apaugusi lēzena sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē.
Staburags bija apmēram 18,5 metrus augsts saldūdens kaļķiežu klints Daugavas ielejas kreisajā krastā, dolomītu kraujas malā. Staburags veidojies, šķīdinot Daugavas krastu dolomīta klintis un veidojot avotkaļķa masīvu gar ūdenskrituma ceļu. Rezultātā Staburaga avots veidoja klints pārkares, kas ik pa laikam no sava svara nogruva. No zemes lauzās ledusauksts ūdens. Pirms appludināšanas Staburags bija viens no izcilākajiem Latvijas dabas pieminekļiem. Staburagam veltītas 82 teikas.
Lokstenes pilskalns atradās Daugavas un Lokstiņas upes krastā apmēram 1 kilometru no Stukmaņu muižas. Lokstenes pilskalns ticis apdzīvots jau no 3. līdz 5. gadsimtam. Lokstenes pils celta Daugavas labajā krastā ap 14. gadsimtu izmantota līdz 15. gadsimtam. Lokstenes pils bija Rīgas arhibīskapa lēnis. Šobrīd Lokstenes pilskalns un pilsdrupas fragments atrodas zem Pļaviņu HES ūdenskrātuves.
Savulaik viens no krāšņākajiem Latvijas ūdenskritumiem bija Pērses ūdenskritums Koknesē, kura augstums pārsniedza 2 metrus. Ik gadus tas atkāpās par nepilnu metru, un 60.gadu beigās kļuva aizvien mazāk izteikts. Ūdenskrituma atliekas appludināja pēc Pļaviņu HES uzcelšanas 1965.gadā Ūdenskritums kā izcils ainavas elements iekļāvās Kokneses pils parkā. Mūsdienās vairs nav ne pils, ne ūdenskrituma, tomēr parks vēl ir saglabājies, un ūdenskrituma vietu applūdinātajā Pērses ielejā iezīmē piemineklis. Tāpat bojā gājis Pērses mazais ūdenskritums, kas atradās lejāk netālu no ietekas Daugavā.
Pērses tilts un Kokneses pilsdrupas. Tiltu uzspridzināja pirms apludināšanas.
Daugavas senlejas klinšu krasts.
Pēc Otrā pasaules kara beigām 1947. gadā PSRS projektēšanas institūts Hidroenergoprojekts izstrādāja Daugavas izmantošanas komplekso programmu, kas paredzēja trīs nelielu Daugavas hidroelektrostaciju būvi pie Aizkraukles ar 8,4 m kritumu, pie Kokneses ar 21,4 m kritumu un pie Pļaviņām ar 16,7 m kritumu. Vēlāk projektēja divu spēkstaciju celšanu - Miemēnu HES ar 16 metru kritumu un Pļaviņu HES ar 24 metru kritumu. Šajā variantā uzplūdinājumi Staburagu neskartu.
Tomēr padomju varas iestādes lika projektu mainīt un 1955. gadā mazo HES projektus apvienoja un pieņēma lēmumu Daugavas kanjonā ar kritumu 40 m uzbūvēt vienu lielu HES, uzstādot 10 hidroagregātus ar kopējo jaudu 825 MW. 1958. gadā izvērsās pirms tam nepieredzēta diskusija par Pļaviņu HES celtniecības lietderību, tika piedāvāts tā sauktais Kursiša projekts, kas paredzēja apvedkanālu Daugavas kreisajā krastā, lai saglabātu Daugavas senleju. Pēc nacionālkomunistu sagrāves 1960. gada novembrī sākas hidroelektrostacijas celtniecības sagatavošanas darbi. No 1961. līdz 1965. gadam gandrīz katra Latvijas ģimene devās atvadīties no Staburaga.
Žēl, ka tā sanāca. Redzēju daudzas citas vecās bildes skati bija vnk brīnišķīgi, bet nē vajadzēja celto to elektrostaciju un pat pareizticīgo baznīcu noslīcināja.
+
