Čūskas ir rāpuļi. Par čūskām sacerēti dažnedažādi teiksmaini nostāsti, tām piedēvē gan gudrību, gan ļaunumu, gan viltību. Ir dzirdēts apgalvojums: kas nosit čūsku, izdara labu darbu.tāds teiciens šodien ir novecojis, tas radies bailēs no čūskas. Bailēm lielas acis. Pavisam pasaulēir 3400 sugas, kuras tiek iedalītas 2 infrakārtās, 3 virsdzimtās un 19 dzimtās.tikai daļa no šī lielā skaita ir indīgas. Cilvēkam bīstamas ir apmēram 450 sugu. Garenais, ragvielas zvīņām klātais čūskas ķermenis piemērots līšanai. Kājas aiztāj kustīgas ribas, kas atduras pret īpašiem vēdera vairodziņiem, kurus kustina zemādas muskuļi. Čūskai raksturīgi stipri atplešamie žokļi, tādēļ tā var norīt lielu, nesakostu kumosu, pat resnāku nekā pati. Indīgajām čūskām ir pāris indes zobu ar kanālīti vai rieviņu vidū, pa kuru inde no īpaša dziedzera iekļūst koduma vietā. Šie rāpuļi savu medījumu nogalina, zibenīgi uzbrūkot un iecērtot tam ar indes zobiem. Īpatnējā, garā divžuburainā mēle šaudoties kalpo taustei. Tautā bieži vien nepareizi mēli uzskata par indīgo dzeloni. Čūskas vairākas reizes maina ādu, jo regvielas slānis traucē augšanai. Brūklenājā vai citā vietā reizēm gadās redzēt čūskas ‘’ādu’’, tā ir plāna, gandrīz caurspīdīga un var būt saglabājusi čūskveidīgo formu. Odzes pārtiek no vardēm, peļveidīgajiem grauzējiem, putnu mazuļiem. Dienvidāzijā sastopamo kobru sauc arī par briļļučūsku, jo tai raksturīgs tumšs briļveidīgs zīmējums uz pakauša. Kobras garums – nepilni 2 metri. Tā var uzbrukt arī cilvēkiem, un kodiens ir nāvīgs. Kobra sastopama arī padomju savienībā. Pusotra metra garajai amerikas klaburčūskai astei ir īpašs ragvielas klaburs, kuru tā uzbudinājumā grabina.
Vienas čūskas āda indonēzijā tiek pārdota par deviņiem līdz 15 dolāriem, bet, kad tā nonāk rietumu pasaulē, cena dramatiski pieaug - līdz pat četriem tūkstošiem dolāru.neraugoties uz nehumānajām un cietsirdīgajām metodēm, ar kādām šajā un citās kautuvēs tiek dīrātas čūskas, slavenākā dizaineru somiņas ir ļoti pieprasīta prece eiropā un amerikā.vispirms čūska tiek apdullināta ar mačetes roktura sitienu pa galvu, bet pēc tam viņas žokļos ievieto šļūteni. Tad reptiļa ķermenis tiek piepildīts ar ūdeni, līdz tā izskatās gandrīz kā balons.tad tā aptuveni uz desmit minūtēm tiek atstāta ar ādas siksnu ap kaklu, lai šķidrums neiztecētu no ķermeņa. Pēc tam čūskas ķermeni uzdur uz gaļas āķa, pāris reizes iegriež ar nazi un ar dažiem rāvieniem novelk ādu.gluži kā cimds no rokas čūskas āda nonāk no ķermeņa, bet pēc tam to novieto uz dēļa un liek karstā krāsnī žāvēties.arī iekšas, pēc indonēziešu domām, ir derīgas - tiek uzskatīts, ka tās ārstē no ādas slimībām un astmas, kā arī vairo vīrišķo potenci. Dažu sugu čūsku gaļa ir ēdama.
Čūskas koduma briesmas samazina īpašs serums. Šo serumu izgatavo no zirga asinīm, kuram vairāk nekā gadu injicēta čūskas inde. Lai zirgu pie indes pieradinātu, tam sākumā injicē nelielu devu, pakāpeniski to palielinot. Zirgs ar laiku var izturēt tādu indes devu, ar kuru nobeigtos astoņdesmit nepieradinātu zirgu. Čūsku indi medicīniskām vajadzībām iegūst čūsku audzētavās, ko sauc par serpentārijiem.
Pirmo čūsku audzētavu iekārtoja brazīlijā 1901. Gadā. Līdzīgas audzētavas ir indijā, dienvidāfrikā un citās valstīs. Padomju savienībāčūskaudzētavas ir taškentā, baku, frunzē un citur.
Čūsku indi izlieto ne tikai seruma pagatavošanai, tā vajadzīga arīdažādu medikamentu iegūšanai. Piemēram, no odzes indes izgatavo ziedi viprotoksīnu, ar ko ārstē reimatismu un citas slimības. No padomju savienības teritorijā dzīvojušās čūskas gjurdzas (austrumu odze) indes izgatavo līdzekļus, kas palīdz apturēt asiņošanu, kobras indi lieto astmas ārstēšanai. Klaburčūskas indes preperāts palīdz epilepsijas slimniekiem. Čūsku indipēta zinātnieki, un varbūt nākotnē medicīnā to lietos krietni vairāk nekā tagad.padomju savienībā 1980.gadā viens grams čūsku indes bija desmit reižu dārgāks par grama zelta.
Čūskām ir nozīme arī kā rūpnieciskai izejvielai. Iecienīti ir no milzu čūsku ādas izgatavotie koferi, somas, apavi un citi priekšmeti. Lielo čūsku gaļu un taukus lieto pārtikai. No neindīgajām čūskām cilvēkiem nav jābaidās, tās tikai jāpazīst.
15 fakti par čūskām:
1. Melnā mamba ir pati ātrākā čūska. Maksimālais ātrums, kuru tās spēj sasniegt pārvietojoties ir 16 km/h.
2. Čūsku ilkņiataug neierobežotu reižu skaitu.
3. Ik gadu asv indīgas čūskas sakož aptuveni 8000 cilvēku.
4. Karaliskās kobras galvenā barība ir citas čūskas. Ja tās apkārtnē čūsku nav daudz, tad tās pārtiek arī no ķirzakām, grauzējiem un putniem.
5. Kobrām bieži nolūst to zobi. Nolūzušie zobi, protams, ataug no jauna, bet nolūzušajos kobras zobos esošā inde var saglabāties līdz pat 25 gadiem.
6. Kaut arī kobras ir ļoti indīgas čūskas, bieži kožot cilvēkiem, tās neizdala indi. Pētnieki uzskata, ka tas ir saistīts ar to, ka inde tām nepieciešama medībām, un ka citāda to indes tērēšana ir neoratiska.
7. Pati lielākā pasaules čūska ir anakonda. Tās garums var pārsniegt 5 metrus, bet lielākās noķertās anakondas svars bija vairāk nekā 97 kilogrami.
8. Pitoni ir pašas garākās čūskas pasaulē. Garākais fiksētais pitona garums ir 6,95 metri.
9. Pasaules pati mazākā čūska ir barbadosas diega čūska. Šādas pieaugušas čūskas garums ir aptuveni 10 centimetri. Šīs čūskas pārtiek no termītiem un citiem maziem kukaiņiem.
10. Dažas čūskas var izdzīvot bez ēdiena pat 2 gadus!
11. Brazīlijā ir sala, kur cilvēki nedrīkst doties, jo salā uz katru kvadrātmetru ir 5 čūskas.
12. Čūskas nogalina vidēji 100000 cilvēku gadā.
13. Čūskas var atvērt muti līdz pat 150 grādu leņķim.
14. Čūskai āda ir sausa, pārragojusies, piemērota dzīvei sausumā. Caur ādu nenotiek gāze un ūdens maiņa.
15. Daudzām čūskām ir talants maskēties.
Ja odze iekodusi:
Ja čūskas kodumu saņēmis cilvēks, redzamas zobu atstātas “pēdas” – divi nelieli, sākumā asiņojoši punktiņi, ap kuriem pēc kāda laika veidojas sārtums un piepampums, vēlāk – jau cianoze. Parasti sakostā vieta sākumā sāp, pēc tam to pārņem dedzinoša sajūta. Cilvēks jūt uztraukumu, viņam kļūst apgrūtināta elpošana, var veidoties tahikardija, nelabums, izdalīties auksti sviedri. Smagākas intoksikācijas gadījumā sakosto mēdz pārņemt vājums un miegainība, drudzis, reibonis, palēninās sirdsdarbība un pulss, sākas vemšana, murgi.
Kā tieši organisms reaģē, lielā mērā atkarīgs no tā, kur čūska iekodusi, – jo tuvāk galvai vai sirdij, jo bīstamāk. Ziemeļu puslodē konstatētie gadījumi, kad čūskas inde būtu nogalinājusi cilvēku, ir ļoti, ļoti reti.
Tomēr, ja čūska iekodusi, jācenšas nekrist panikā un iespējami mazāk kustēties, jo, kad ir paātrināta asinsrite, inde pa asinsvadiem izplatās straujāk. Vispirms jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība vai jāparūpējas par cietušā nogādāšanu līdz mediķiem. Ja palīgu nav, lēnā gaitā jāmēģina aizkļūst līdz palīdzības sniedzējiem paša spēkiem. Sakosto vietu nevajag berzēt, masēt, lai inde tik strauji neizplatītos. Vēlams dzert daudz šķidruma, tādējādi “atšķaidot” indi organismā. Nekādā gadījumā nedrīkst lietot alkoholu! Nedrīkst arī likt žņaugu vai pārsēju – šāda rīcība var izsaukt audu atmiršanu, nedrīkst sūkt indi ar muti, griezt vai piededzināt koduma vietu.
Senie rāpuļi bija pleziozauri, ihtiozauri, diplodoks, stegozaurs, triceratops un pterozaurs.
Latvijā ir miera oāze. Mums nav šausmas iedvesošu dzīvo radību. Šeit ir tikai 3 sugu čūskas – zalktis, odze un ļoti reti sastopamā gludenā čūska. Vēl par čūskām mēģina nodēvēt bezkāju ķirzaku - glodeni, reizēm arī kādu milzu kailgliemezi, kas, pastaigās dodoties, var izstiepties veselu sprīdi garš.
Tātad, ja ir vēlme savu māju tuvumā iegūt šādus kaimiņus, tad var izveidot tiem piemērotas vietas. Vēl vienīgi papildus nepieciešama mierīga apkaime, jo, ja blakus zemi rībinās bieži braucoši tramvaji un smagās automašīnas, tad tādas vietas šiem rāpuļiem nepatiks.
Savukārt no otras puses – lai tuvumā nedzīvotu čūskas, tad:
Jānovāc lapu un komposta kaudzes, kā arī zaru čupas;
Akmeņu un būvgružu kaudzes;
Mājoklim jāaizdara spraugas pamatos, lai šiem kaimiņiem nerastos vēlme atrast tur savu mājvietu;
Jāutilizē pārtikas atkritumi;
Regulāri jāpļauj zāle, jo īss mauriņš nav tīkama vieta nevienai čūskai. Tajā nav kur paslēpties;
Jānorunā ar kaimiņiem, ka arī viņi darīs to pašu.
Sastopoties ar čūsku, pirmkārt, vajadzētu saglabāt vēsu prātu. Nevajadzētu “taisīt drāmu”, jo panikā var sadarīt daudz muļķību. Otrkārt, ievērot distanci. Mūsu čūskas, ieraugot cilvēku, neskries pakaļ milzu lēcieniem. Visbiežāk tās paliks nekustīgi saritinājušās, cerot, ka cilvēks aizies tālāk savu ceļu. Saprotot, ka būs slikti, tās ātri centīsies pamest notikuma vietu. Sekot tām nevajag.
Čūskas nedzird, taču katru zemes vibrāciju lieliski sajūt ar visu ķermeni.
Čūsku neglābt un, pirmo reizi ieraugot čūsku, dažu sekunžu laikā nespeciālists nespēj noteikt rāpuļa veselības stāvokli. Un, ja tā ir slima, tad palīdzēt tāpat diezin vai izdosies.
