Cīņa pret vampīriem49

Skaitījās, ka vampīri kopā ar raganām ir aktīvi pirms Jurģiem. Vēl vampīru varēja atpazīt pēc caurumiem zemē, vai, ja viena no mirušā kājām bija zārka stūrī. Dzīvus vampīrus noteica izdalot ķiplokus baznīcā un pēc tam vērojot, kurš viņus neēd. 

Vēl mēdza atvērt bērna zārku trīs gadus pēc apbedīšanas, jaunieša zārku 5 gadus pēc apbedīšanas, bet pieauguša cilvēka zārku- 7 gadus pēc apbedīšanas, lai notestētu nomirušo uz vampīrismu.

Visu vampīru vājā vieta ir tā, ka katram no viņiem ir vajadzīga godīga, slepena vieta, kur viņiem ir paredzētajās stundās jāguļ miroņa veidā. Sevišķi pieredzējuši vampīri ar stāžu spēj īslaicīgi paslēpties savos portretos.Šajā laikā vampīri ir pilnīgi bezpalīdzīgi, un tāpēc viņi cenšas noslēpt savu patvērumu. Patvērumam ir jābūt vampīra darbības zonā, citādi viņš riskē laikā tajā neatgriezties, un tas jau ir bīstami.

 Ja vampīram veicas medībās, viņš kļūst jaunāks un smukāks- tikai sārtie ilkņi un lūpas  bojā viņa izskatu. Ja vampīram nākas sēdēt uz diētas, viņš kļūst bāls, pelēks, mazkustīgs un ļoti nikns.Tomēr pateicoties dažādiem pasākumiem viņš var vairākus gadus gulēt nekustoties- ja nolasa pareizās lūgšanas, apslaka zārku ar kaut ko un tādā garā. Bet pie mazākās iespējas viņš izspruks un atkal metīsies virsū cilvēkiem.

Pirmie mīti par vampīriem parādījās pie senajiem romiešiem un romanizētajiem Austrumeiropas iedzīvotājiem- rumāņiem. Rumāņu vampīri saucās strigoji, no sengrieķu "strix"- kliedzoša pūce, ar ko apzīmēja arī dēmonu vai raganu. 
.

Tie, kas bija piedzimuši ar gariem matiem, pāragri, tie, kuri bija piedzimuši mātēm, kurām pār ceļu pārskrējis melns kaķis, tie, kas piedzimuši ar asti, ārlaulības bērni, nedabiskā nāvē mirušie vai nomirušie, kuri bija nekristīti, bija nolemti kļūšanai par vampīriem, tāpat kā septītais tā paša dzimuma bērns ģimenē, bērns, kurš piedzimis sievietei, kura grūtniecības laikā neēda sāli, uz kuru bija paskatījies vampīrs vai ragana utt utt  Ja kādu bija sakodis vampīrs, viņam neglābjami pēc nāves vajadzēja kļūt par vampīru. Slāvu ticējumos vēl nedrīkstēja ieņemt bērnu nepareizā dienā, tikt atšķirtam no baznīcas vai saputrot bēru rituālus. .Ja neviens neredzēja, kā cilvēks nomira, viņš arī varēja kļūt par vampīru, tāpat, ja līķis uzpūtās, pirms viņu paspēja apglabāt.

Lai cīnītos pret vampīriem, kapā lika mežrozes kātu, un istabu logos sakāra ķiplokus, kā arī ieberza ar ķiplokiem lopus, īpaši Jurģos un Andreja dienā. Lai mirušais nekļūtu par vampīru, vajadzēja ielikt zārkā krucifiksu un  palikt zem nelaiķa zoda kādu priekšmetu, lai viņš nevarētu apēst līķautu. Tajos pašos nolūkos apģērbu pienagloja pie zārka malām. Vēl zārkā bēra zāģu skaidas un magoņu sēkliņas, lai vampīrs būtu spiests tās skaitīt no vakara līdz rītam, un nekur nevarētu aizlidot. 

Visradikālākais līdzeklis bija nelaiķim izdurt cauri apses mietu. Tiesa, dažreiz tika dota priekšroka vampīra apbedīšanai ar izkapti virs kakla, lai mirušais sagrieztu sev kaklu, ja taisītos celties augšā., Vēl labs līdzeklis bija zārka cauršaušana ar sudraba lodi, kāju dzīslu pārgriešana un pat galvas nociršana mirušajam un nolikšana pie kājām.