Cilvēku dzīvesstāti par Latviju Otrajā Pasaules kara13
Manas mātes dzimta dzīvoja Latgalē - Rēzeknes apriņķa Makašānu pagasta Lielajos Pujātos. Pujāti bija turīgi zemnieki. 1942. gada rudenī par par palīgu saimniecībā pieņēma vācu gūstā kritušu sarkanarmieti. 1943. gada rudenī viņu atdeva atpakaļ vāciešiem. 1944. gada Lieldienās bombardēja Rēzekni, to varēja redzēt. 1944. gada 18. jūlijā viņi devās bēgļu gaitās.
Mans vecvectēvs bija Latvijas armijas virsnieks. Viņš bija karojis Pirmajā pasaules karā. Apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni. Vecāmāte bija vācu valodas pasniedzēja. 1936. gadā vecvectēvs tika pārcelts darbā uz ventspili par kara apriņķa pārvaldes priekšnieku. PSRS okupējot Latviju 1940. gadā, ģimene steidzami devusies uz Jūrmalu pie radiem. Vectēvs pasniedzis vijoles stundas. 1941. gada izsūtīšanas laikā ģimenei par gaidāmo izvešanu kāds paziņojis. Mana vecmāmiņa atceras, kā naktī bērni uzcelti no miega, saģērbti un visi gājuši cauri Mellužu mežam uz mežsarga mājām. 5 dienas mežsargs viņus slēpis sienas šķunī. Vācu laikā viņš dienējis vācu pusē. 1944. gadā vecvectēcs pēc frontes iiegūtas slimības miris. Vecāmāte kopā ar savu vecāko meitu ar priekšpēdējo kuģi 11. oktobrī no Rīgas izbraukušas uz Vāciju. Mana vecmāmiņa (jaunākā meita) palikusi Kurzemē pie tantes, jo nav paspējusi tikt līdz Rīgai. vecvecmāmiņa mirusi 1945. gadā, manas vecmāmiņas māsa dzīvojot Austrālijā. Mana vecmāmiņa šo karu uzskata par bezjēdzīgu, un to atcerēties viņai ir nepatīkami.
Visu kara laiku bija ierobežota pārtika. Viss bija normēts. Pastāvēja kartīšu sistēma. Gandrīž vispār nedeva taukvielas, maz deva gaļu un maizi, bija tikai vājpiens, pilnpienu dabūt nevarēja. Pēc cukura cilvēki naktīs stāvēja garās rindās. Kopumā bija pusbada dzīve. Labāk klājās tiem cilvēkiem, kuriem bija vismaz kaut kāda saskare ar laukiem, tad viņi varēja iemainīt drēbes pret pārtiku. Veikalos drēbes un kurpes dabūt nevarēja. Par naudu vispār maz ko pārdeva, tā tajā laikā bija diezgan nevērtīga. Ierobežoja arī kustības brīvību. Ja cilvēks kaut kur devās, tad atgriežoties stacijā vienmēr pārbaudīja , vai nav atvests ēdiens, kas nepienācās. Cilvēkiem grūtāk klājās arī ar apkuri, jo nevarēja tikt pēc malkas.
Mana vecāmāte no mātes puses ir dzimusi 1941. gadā. Abi viņas vecāki 1939. gadā Latvijā iebrauca no Baltkrievijas, strādāja kādā lauku saimniecībā par palīgiem, tur arī dzīvoja. Šī saimniecība atradāš Cēsu rajonā. Tā kā mani vecvecāki bija tikai zemnieki, tad varētu teikt, ka abas okupācijas viņus daudz neskāra. Vienīgi Vācijas un PSRS sadursmju laikā viņiem nācās slēpties meža bunkuros. Mana vecāmāte stāstīja, ka vāciešu karavīri esot vinu cienājuši pat ar saldumiem.
Man vecāmāte no tēva puses ir dzimusi 1939. gadā. Viņas ģimenei kara laikā klājās grūtāk. Pirms kara viņas vecāki strādāja Juglas papīrfabrikā un netālu no tās dzīvoja. PSRS okupācijas laikā ģimenei nācās pārcelties uz Rīgas dzīvokli Pindu ielā. Līdzbrīdim, kad Rīgā ienāca vācu armija, viņi dzīvoja kaut cik mierīgi. Brīžos, kad notika apšaudes, visi slēpās zem grīdas speciāli izveidotā bunkurā. Abi mani vecāsmātes vecāki strādāja Rīgas rauga fabrikā.
1943. gada sākumā manas vecāsmātes tēvs iestājās leģionā, jo bija liels patriots. Viņš nonāca 19. divizījā, kas no 1944. gada rudens līdz 1945. gada 8. maijam cīnījas Kurzemē. Kad Vācija kapitulēja, viņš centās nonākt Rīgā, taču sarkanarmieši viņu notvēra un aizsūtīja uz filtrācijas nometni Maskavā. Tur mans vectēvs pārcieta dažādas pratināšanas, līdz beidzot viņam izsniedza uniformu un pavēlēja doties karā pret Japānu. Tas notika 1945. gada sākumā (apmēram marta beigās). Tomēr, tā kā ASV uzmeta divas atombumbas Japānai un tā kapitulēja, manu vectēvu nekur neaizsūtīja.
Kara laikā abu manu vecomāšu ģimenes pārtika no kartupeļiem, putrām, ūdens un rupjmaizes.
Mana vecāmāte dzīvoja Liepājā, bet 1940. gadā pārvācās dzīvot uz laukiem Alsungā un tur arī palika, kad izcēlās karš.
Visspilgtāk viņai atmiņā palicis atgadījums ar vāciešiem 1943. gadā (vecāmāte dzimusi 1936. gadā). Vienu dienu, kad viņas vecāku nebija mājās, atbrauca vācu karavīri, uzlauza durvis un iesoļoja dzīvoklī. Tajā brīdī, viņa stāsta, viņa paslēpusies zem gultas kopā ar savu brāli, abi redzējuši, kā vācieši soļo pa istabām, paņem priekšmetus, kuriem piemīt vērtība un pēc tam dodas tālāk.
Karā iesaistījās vecmāmiņas tēvs un mātes brālis. Brālis dezertēja no vācu armijas, viņu pēcāk atrada un aizveda prom, nekad ta arī viņu vairs neredzēja. Tēvs palika Liepājā. Kad izcēlās karš, viņš centās bēgt, bet viņu noķēra un izsūtīja uz Sibīriju. Tēva radi kara izcelšanās laikā devās dzīvot uz Krieviju, lai izvairītos no nepatikšanām. Atgriežoties viņi secināja, ka dzīve Krievijā neesot tik laba, kā baumots.
Mans tēva vectēvs dzīvoja laukos. Viņš bija ciema priekšnieks un arī pasta priekšnieks, viņu ievēlēja 1940. gadā. Kad LPSR laikā notika izsūtīšanas, viņam vajadzēja norādīt izsūtāmo cilvēku dzīvesvietas, vēlāk, kad sākās vācu okupācija, viņs tika arestēts.
Manas vecāsmātes tēvs tika izsaukts uz 15. divīzijā un nosūtīts karā uz ārzemēm. Nonācis sabiedroto gūstā, 1 gadu pavadījis karagūstekņu nometnē Beļģijā, pēc tam viņu nosūtīja uz Angliju darbos, soda izciešanai, tur nostrādājis 4-5 gadus. Tad devies uz Kanādu, kur kā pats teicis, "pirmo reizi varēja kārtīģi paēst". Latvija atgriezies 1992. gadā, 1995. gadā miris.