Es nedaudz gribēju parakties internetā un uzcept nelielu rakstiņu par valodu.
Kur tā radusies,kas bija pirmā valoda un par tās attīstību dažādos laika posmos.Jo es nespēju dzīvi iedomāties bez valodas
Tāpēc izbaudiet manu mazo,zinātnisko rakstiņu.
Ja jums patiks labprāt uzcepšu vēl arī otro daļu.
Jau no pirmā momenta, kad uz zemes radās dzīvība, dzīvās būtnes mēģināja sazināties savā starpā, pastāstīt vajadzīgo informāciju. Protams, pirmatnējā valoda nebija līdzīga mūsdienu valodai. Pirmatnējie cilvēki saziņai izmantoja žestus, skaņas, vēlāk mēģināja izstāstīt ar zīmējumu palīdzību. No tā brīža pagāja daudzi gadu tūkstoši, valoda kļuva tāda, kāda tā ir tagad, ar kuras palīdzību mēs sazināmies tagad.
Kāpēc valoda ir tik svarīga? Pirmkārt, tā ir vajadzīga, lai sazinātos ikdienā, izstāstīt vajadzīgo informāciju. Otrkārt, valoda ir ļoti svarīga arī cilvēces attīstībā. Ja pirmā valoda sastāvēja tikai no dažiem vārdiem, kas biji nepieciešami, lai izstāstītu tikai pašas svarīgākās, nepieciešamākās lietas, tad tagad valodā ir ļoti liels dažādu vārdu daudzums. Attīstoties cilvēcei, bija vajadzīgi arī jauni vārdi, kas raksturotu katru jaunu lietu, parādību. Tagad katrai lietai, īpašībai un parādībai ir savs nosaukums, bet attīstoties pasaulei, parādās jaunas lietas, tāpēc laiku pa laikam mūsu valodā tiek ieviesti jauni vārdi, kuri pēc laika kļūst par mūsu ikdienas valodas sastāvdaļu. Tagad mēs nepievēršam uzmanību tiem vārdiem, kurus lietojam, bet, ja iedomājamies, ka pēkšņi mūsu valodas vairs nebūtu, diez vai mūsdienu cilvēki varētu sazināties, saprast viens otru. Valoda ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa, bez kuras pašlaik vairs nevaram iedomāties savu dzīvi.
Varētu teikt, ka cilvēks un valoda ir divas, tagad vairs nešķiramas lietas. Kā valoda nevar pastāvēt bez cilvēka, tā arī cilvēks nevarētu pastāvēt bez valodas. Kamēr attīstās cilvēks, tikmēr būs arī valoda, ar kuras palīdzību cilvēki sazināsies, sapratīs viens otru un attīstīs pasauli.
Cilvēku valoda krasi atšķiras no dzīvnieku k1iedzieniem. Dzīvnieku kliedzieni izteic viņu stāvokli un reizē ar to signalizē par šo stāvokli citiem sugas brāļiem. Cilvēku valoda ir sabiedriski un vēsturiski attīstīta sistēma, kas vispārinātā veidā apzīmē priekšmetus un parādības.
Tikai cilvēks ir apveltīts ar apzinīgu, artikulētu valodu. Papagaiļi un strazdi spēj atdarināt tikai valodas ārējo čaulu - skaņas, bet ne tās saturu. Valoda ir cilvēka košākā rota, kas mūs paceļ tālu pāri dzīvnieku valstij.
Loģiskā domāšana jeb domāšana jēdzienos kā tieši ar valodas vārdiem saistīta parādība arī piemīt tikai cilvēkam. Tikai cilvēks spēj veidot zinātni un mākslu, kas palīdz izprast īstenību, lai tad to pārveidotu.
Tātad valoda ir viena no vissvarīgākajām, specifiskām cilvēka pazīmēm.
Valodas ciešo sakaru ar sabiedrību spilgti raksturo tas, kā bērns apgūst runas prasmi un valodu. Parastos apstākļos bērns runāt mācās no saviem vecākiem. Tādēļ arī pirmo valodu, ko bērns sāk apgūt, mēdz saukt par dzimto valodu vai par mātes valodu. Taču dzimtā valoda nav iedzimta. Tā ir pirmā valoda, ko bērns apgūst, vienlaikus apgūdams arī prasmi runāt - runas māku.
Ja bērns tūlīt pēc dzimšanas nokļūst tādā sabiedrībā, kas runā nevis viņa vecāku, bet gan kādu citu valodu, tad viņš arī mācās un sāk runāt šās sabiedrības valodu.
Ja notiek tā, ka bērns, kurš vēl nav iemācījies runāt, kaut kādu apstākļu dēļ no sabiedrības tiek izolēts, tas ir, viņš nedzird nekādu valodu, tad viņš arī paliek bez valodas. Runas orgāni viņam gan izveidojas, bet runas spējas neattīstās. Tas liecina, ka prasmi runāt un valodu lietot par saziņas līdzekli cilvēks apgūst tikai saskarē ar citiem cilvēkiem, tikai sabiedrībā. Valoda tādējādi ir cilvēka kā sabiedriskas būtnes raksturīga pazīme un tiek pārmantota sabiedrībā no paaudzes uz paaudzi.
