Noziedznieki ir pierādījums tam, ka pat aiz šķietami nekaitīgas ārienes var uzglūnēt briesmas. Par laimi, lielākai daļai cilvēku dzīvē nenākas saskarties ar slepkavām, taču ne visiem paveicas. Katram mākonim gan ir zelta maliņa, un šie cilvēki apliecina, ka ar veiksmes un intuīcijas palīdzību ir iespējams izdzīvot arī tad, ja esi kļuvis par ļaundara nākamo mērķi.
Sastapšanās ar Tedu Bandiju
Pema Praina bija nesen uzsākusi jaunu semestri Brigama Janga universitātē Jūtā. Kādu dienu viņa ieradās agrāk un pamanīja nepazīstamu vīrieti, kurš centās paslēpties no lietus. ''Kad es pienācu tuvāk, viņš man jautāja, vai es šeit mācos. Jā, es atbildēju. Viņš teica, ka redzējis šeit ļoti labus cilvēkus un nav no pilsētas, bet vēlas tikt uz Provo centru. Tā kā man bija lietussargs, viņš vēlējās, lai es pavadu viņu līdz mašīnai, jo viņš nevēlējās sabojāt uzvalku,'' teica Praina.
Pema neredzēja iemeslu atteikt svešiniekam, jo viņai bija brīvs laiks līdz nodarbībām. Viņi devās cauri autostāvvietai arvien tālāk no universitātes, tādēļ Pema apvaicājās, kur atrodas Bandija mašīna. ''Vēl nedaudz tālāk,'' sacīja slepkava. Pēc īsa brīža Bandijs pēkšņi satvēra Prainu aiz mēteļa jostas, taču viņai izdevās izrauties. Pema paskrēja nedaudz atpakaļ un pagriezās pret svešinieku, kurš vaicāja, kādēļ viņa skrien, un teica, ka negrasās darīt viņai pāri. Bandijs teica: ''Nāc atpakaļ un paņem savu lietussargu.'' Praina atbildēja, ka viņš to var paturēt, un aizskrēja prom. Viņai šķita, ka rīkojusies muļķīgi, tādēļ Pema par notikušo neziņoja apsardzei. ''Es atceros, ka viņš bija ļoti jauks un pievilcīgs. Es domāju, ka droši vien reaģēju pārāk asi."
Kad Tedu Bandiju notvēra un ieslodzīja, Praina bija pārvākusies uz Arizonu. Viņa nezināja, kā Bandijs izskatās, līdz brīdim, kad redzēja raidījumu par slepkavu televīzijā. "Man likās dīvaini tas, ka slepkava esot bijis Provo un nogalinājis tur meiteni. Es atminējos savu pieredzi ar pievilcīgo vīrieti glītajā uzvalkā. Es skatījos tālāk, un tad viņi parādīja Bandija bildi. Es ieskatījos tajā sejā un redzēju tās acis, un zināju, ka tas bija viņš, no kura es aizbēgu universitātē. Es sāku raudāt un vairākas reizes sacīju, ka tas bija viņš. Viņi parādīja mirušo meiteņu fotogrāfijas, es izskatījos tāpat kā viņas - gara, tieva un ar gariem matiem. Es tonakt nespēju gulēt. Pirmā lieta, ko dzirdēju no rīta, bija tas, ka viņam izpildīts nāvessods. Tas bija 1989. gada 24. janvāris.''
Bēgšana no Bandija mašīnas
Līdz brīdim, kad grupas Blondie dziedātāja Debija Harija satika Bandiju, viņš bija nogalinājis vairākas sievietes. 2010. gadā dziedātāja intervijā atklāja savu pieredzi ar šo slepkavu. Bandijs atzinās, ka pirmo reizi centās nolaupīt sievieti 1969. gadā, bet pirmo slepkavību paveica 1972. gadā, lai gan pirmie zināmie viņa upuri mira 1974. gadā. Tieši ap šo laiku Harija sastapās ar slepkavu.
''Tas bija 70. gadu pirmajā pusē. Es centos kaut kur nokļūt pilsētā ap diviem vai trijiem no rīta. Viņš vairākas reizes piebrauca pie manis un piedāvāja aizvest. Es visu laiku teicu nē, bet beigās piekritu, jo nevarēju dabūt taksi. Es iekāpu mašīnā. Visi logi bija aizvērti, ja neskaita mazu spraugu. Vadītājam piemita neticami slikta smaka. Es palūkojos lejup un ieraudzīju, ka durvīm nav roktura. Man izdevās izbāzt savu roku ārā pa logu un satvert rokturi no ārpuses. Es nezinu, kā to izdarīju, bet tiku ārā. Viņš mēģināja mani apturēt, riņķojot ar mašīnu, bet tas pat palīdzēja mani izsviest no mašīnas. Vēlāk es viņu redzēju ziņās. Teds Bandijs.''
Bandija lieta kļuva par mediju sensāciju, daudzām jaunām sievietēm apgalvojot, ka viņš ir nevainīgs, taču tas slepkavu neglāba no nāvessoda.
Tikšanās ar Ričardu Kotingemu nozieguma vietā
Šis gadījums atšķiras ar to, ka cilvēks, kurš aprakstījis šo tikšanos, nebija slepkavas mērķis. Kotingems terorizēja Ņujorkas ielas 70. gados un nogalināja vairākas prostitūtas. Lai arī oficiāli viņš ir vainojams 6 cilvēku nāvē, viņš pats apgalvo, ka nogalinājis starp 85 un 100 cilvēkiem.
Tā kā viņam nebija daudz naudas, Pīters Vronskis nolēma apmesties lētā viesnīcā Taimskvērā. Brīdī, kad 23 gadus vecais vīrietis ieradās Travell Inn Motor Hotel viesnīcā, Kotingems devās prom no tās. Viņš tikko bija nogalinājis un izvarojis divas sievietes, nesa somu, kurā atradās sieviešu ķermeņa daļas. Kamēr mirušās sievietes gulēja gultās, viņu rumpji tika aizdedzināti. Kotingems tikmēr gaidīja, kad lifts viņu nogādās lejā. Arī Vronskim bija nepieciešams lifts, bet tas šķita iesprūdis. Vēlāk Pīters apgalvoja, ka slepkava speciāli nav ļāvis aizvērties lifta durvīm, lai pārliecinātos, ka uguns nenodzisīs. Vronskis rakstīja: ''Tā bija pārgalvīga rīcība no viņa puses. Es būtu devies pa kāpnēm. Bet tādi sērijveida slepkavas ir - iekšēji neapdomīgi. Viņa vajadzība visu kontrolēt un izbaudīt pārspēja jebkādu piesardzību, lai gan viņš bēga no nozieguma vietas. Beigās viņa pārdrošība viņu iegāzīs.'' Šo gadījumu Vronskis detalizēti aprakstīja savā grāmatā ''The New York Ripper''.
Kotingems tika aizturēts nākamajā gadā Ņūdžersijā. Policijai 1980. gada 22. maija rītā tika ziņots par kliedzieniem viesnīcas Quality Inn 117. istabiņā. Šie baisie kliedzieni piederēja 18 gadus vecai meitenei vārdā Leslija Anna O'Dela. Ar prostitūciju viņa nodarbojās vien pāris dienas, kad Kotingems viņu aizveda no Manhetenas uz blakus esošo štatu. Pēc stundām ilgas spīdzināšanas O'Dela saprata, ka ilgi vairs neizdzīvos, tādēļ kliedza tik skaļi, cik vien viņa spēja. Policistiem izdevās aizturēt Kotingemu brīdī, kad viņš skrēja pa koridoru, tādējādi izbeidzot viņa šausmīgos noziegumus. Kopā ar nolaupīšanām, izvarošanām un uzbrukumiem viņam tika piespriests gandrīz 300 gadus ilgs cietumsods (abos štatos kopā). Atrodoties cietumā, Kotingems divas reizes mēģināja veikt pašnāvību, taču nu ir samierinājies ar sodu. 2010. gadā viņš atzinās vēl vienā slepkavībā, kas pastrādāta 1967. gadā, ļaujot policijai beidzot slēgt šo lietu.
Dažreiz ir vērts pagaidīt
Kad Gerija Ridžveja lieta tika slēgta, viņš bija atzinies vairāk slepkavībās nekā jebkurš cits ASV sērijveida slepkava. Viņš nogalināja vismaz 71 sievieti laika posmā no 1982. līdz 1998. gadam, taču atzina, ka upuru skaits varētu sasniegt 90. Rebeka Garde varēja šo skaitu palielināt, bet viņai izdevās izglābties.
Bija lietains 1982. gada novembra vakars Sietlā. Rebeka nolēma mājās doties ar stopiem, nevis lietū gaidīt autobusu. Kad Rebeka jau kādu laiciņu bija gājusi pa mitro ceļu, pie viņas apstājās pikaps. Vēlāk Garde atminējās, ka vadītājs viņai šķitis visnotaļ garlaicīgs, lai gan tā nebūt nebija taisnība. Divdesmit gadus vecā Rebeka gan arī nebija eņģelis - viņa piedāvāja Ridžvejam seksuālus pakalpojumus apmaiņā pret 20$, kam viņš ar prieku piekrita. Meitene bija plānojusi par šo naudu nopirkt marihuānu, taču viss ātri vien mainījās. Tā kā viņa bija uztraukusies, Garde palūdza Ridžveju uzrādīt kādu dokumentu. Kad viņš to parādīja, viņa nomierinājās. Garde norādīja uz treileru parku, kur viņi varētu atstāt mašīnu un ieiet mežā, taču tad Ridžvejs viņai uzbruka.
''Pēkšņi viņš sagrāba mani, un mēs sākām vārtīties pa zemi. Viņš centās aizsegt manu muti un degunu, bet es tikai mēģināju turpināt elpot. Viņš mani žņaudza... Viņš sēdēja man virsū,'' teica Rebeka. Ridžvejs žņaudza meiteni, kad iedarbojās viņas izdzīvošanas instinkti. ''Nē, šis nav mans laiks. Es gribu pieaugt. Es gribu apprecēties. Es gribu, lai man ir bērni. Tas čalis mani nenogalinās. Es šeit neiederos. Esmu nepareizajā vietā nepareizajā laikā,'' domāja Rebeka. Viņai izdevās pagrūst slepkavu pret koku, uz brīdi viņu apdullinot. Garde ātri piecēlās un skrēja meklēt palīdzību tuvākajā treilerī. Kad kāds beidzot atsaucās, viņa tikai spēja izdvest: ''Lūdzu, palīdziet man.''
Rebeka neko daudz par slepkavu neatcerējās, atminoties tikai lielās rokas un mazās acis. Viņa ir vienīgais zināmais izdzīvojušais Ridžveja uzbrukumos. Daudziem Ridžveja upuriem bija tieksme uz narkotikām un prostitūciju. Iepriekšējie upuri arī bija atrasti tajā apkārtnē, kur Rebeka iekāpa mašīnā. Uz policiju gan viņa devās tikai 1984. gada decembrī, jo baidījās no soda par prostitūciju vai narkotiku lietošanu. Ridžveju arestēja 2001. gadā. ''Man paveicās, jo es varēju aizbēgt un lūgt palīdzību,'' saka Rebeka.
