Cilvēka instinkti71
1406
8
Cilvēka organisms ir radīts ar lielu spēju rezervi. Ir noteikts, ka cilvēka mugurkauls ekstremālās situācijās var izturēt līdz pat 10 tonnu lielu slodzi.
Izturības rezervi, kuru mums ir iedevusi Daba, cilvēks izmanto ļoti reti – vienu vai divas reizes dzīvē, bet dažreiz šī rezerve var tikt vispār neizmantota. Izturības rezerve ir mūsu izdzīvošanas garantija, bioloģiska aizsardzība, kuru izmanto tikai tad, kad runa iet par dzīvību un nāvi. Bailes un pašsaglabāšanās instinkts ekstremālā situācijā „atļauj” cilvēka organismam pilnīgi izmantot šo rezervi, bet lielākā daļa cilvēku izmanto šo rezervi ļoti reti. Tomēr ja šī rezerve tomēr tika pielietota, tad cilvēks visu atlikušo dzīvi turpina brīnīties, kā viņam tas izdevās. Tad kad cilvēks ir tuvu nāvei un draudi dzīvībai ir grandiozi lieli, cilvēka organisms sāk „rādīt” brīnumus. Tam ir daudz piemēru – piemēram, viens vecs cilvēks burtiski pārlidoja pāri divmetrīgai sētai, kad muka no sakaitināta vērša. Šis vīrietis jaunībā nebija sportists.
Polārlidotājs remontēja savu lidmašīnu un pēkšņi aiz savas muguras pamanīja polārlāci, kurš ar savu ķepu viegli pagrūda lidotāju plecā, tā kā aicinot apskatīties. Pēc pāris sekundes simtdaļām lidotājs jau stāvēja uz lidmašīnas spārna, kurš no zemes atrodas apmēram divu metru augstumā. Pēc kāda laika lidotājs tā arī nespēja paskaidrot, kā viņš to panāca gatavu.
Zem mašīnas riepas nokļuva bērns un viņa māte, cenšoties glābt savu bērnu, pacēla mašīnu tā, it kā tai nebūtu svara. Sanktpēterburgā divgadīgs bērns sāka krist no 7. stāva loga, bet māte knapi uzspēja viņu notvert ar vienu roku; ar otru roku viņa turējās aiz ķieģeļu karnīzes. Pie tam viņa turējās nevis ar visu plaukstu, bet ar tikai ar vidējo un rādītājpirkstu un tā turējās kamēr neatbrauca glābēji. Glābēji tikai ar lielām pūlēm atraisīja viņas pirkstus un pēc tam vēl pāris stundas mierināja un centās pierunāt sievieti, lai viņa atlaiž sava bērna roku.
Ir zināms gadījums, kad lidmašīnas kabīnē zem pedāļa trāpīja skrūve – uzreiz „uzkārās” vadīšana. Lai glābtu savu dzīvību un lidmašīnu, lidotājs tā nospieda pa pedāli, ka salauza skrūvi kā sērkociņu. Avīzē „Неделя” ir publicēta intervija ar lidotāju I.M. Čisovu, kura lidmašīna 1942. gadā tika notriekta ar „messeršmitu”. „...lidmašīna sāka krist ar „vēderu” uz augšu. Vajadzēja pamest lidmašīnu, bet astrolūka, caur kuru varēja tikt ārā, bija apakšā zem manas galvas (pats es biju ar kājām augšā). Sāka samazināties attālums – skābekļa aparātu caurules bija saplīsušas un lūkas atvēršana ieķērusies. Ja man būtu teikuši, ka astrolūku var izsist ar kulaka sitienu, es tam nekad dzīvē nenoticētu, bet es to atvēru tieši tādā veidā (vēl aizvien nesaprotu, kā man tas izdevās).” – stāstīja I.M. Čisovs.
Mājā sākās ugunsgrēks, bet vecenīte, glābjot savu dzīvē iegūto labumu, no degošās mājas otrā stāva izmeta ārā milzīgu lādi. Pēc ugunsgrēka divi jauni, lieli puiši ar grūtībām ienesa šo lādi vietā, kur tā agrāk stāvēja. 1997. gadā divi kārtīgi iedzēruši baltkievi Belovežas mežā ielīda sumbru aplokā – viņiem gribējās paglaudīt sumbru māti. Vai nu viņai neiepatikās alkohola dvaka vai arī nebija noskaņota liriskam garastāvoklim – viņa sāka uzbrukt vīriešiem. Burtiski pēc pāris minūtēm viņu pazīšanās, viens no vīriešiem sēdēja uz žoga, bet otrs, mazāk veiksmīgais, bija nedaudz palutināts ar ragu. Alkohola iedarbība izgaisa momentā, kājas bija vienīgā cerība – aiz trīs metrus augsta žoga viņi sāka skriet. Tā kā liecinieku nebija, viņu superātrā skriešana un lēciens pāri šķērslim netika „Ginesa rekordu grāmatā”.
1998. gada avīze „Argumenti un fakti” paziņoja lasītājiem par gadījumu, kas notika ar kādu Baženovskas (Kemerovas apg.) namdari. Viņš gāja pa taigu un uzdūrās uz guļošu lāci. Viņa pārbīlis bija tik liels, ka viņš uzreiz paķēra blakus atrodošos zaru un pilnā ātrumā skrēja trīs kilometrus līdz savai dzīvesvietai. Tikai dārzā namdaris nometa zaru un atpūtās. Vēlāk, kad viņš gribēja novākt no ceļa šo zaru, viņš nespēja viņu pat piepacelt. Līdz šai dienai namdaris nevar izskaidrot, kam viņam bija vajadzīgs tas zars, jo bez tā viņš varētu skriet daudz ātrāk.
Uz piesniguša ceļa notika avārija, kurā cilvēki zaudēja dzīvības. Lai glābtu savu četrdesmit gadus veco traumēto dēlu, septiņdesmit gadus veca sieviete viņu uzmeta sev uz muguras un ar tādu nastu nogāja trīspadsmit kilometrus pa dziļu sniegu, ne reizi neapstājoties un neatlaižot savu dārgo nastu. Kad glābēji uz sniega motocikla nonāca līdz avārijas vietai, orientējoties pa sievietes pēdām, viņi konstatēja, ka visu ceļu bija tikai viena cilvēku pēdu pāra nospiedumi.
Cilvēka spējas izpaužas ne tikai stresa situācijās, bet arī kā ilgu treniņu rezultāts, piemēram sportistiem. Agrāk sportisti pat nenojauta, ka viņi pārsniegs 2 m 35 cm lēciena barjeru, ka tālumā varēs aizlekt 8m 90 cm, ka var pacelt 500 kg smagu stieni ar trīs kustībām. 1985. Gada augustā Rūdolfs Povarnicins, divdesmit trīs gadus vecs vieglatlēts no Kijevas, pārleca pāri 240 cm, bet pēc dažām dienām cits vieglatlēts Igors Paklins pārspēja šo rekordu – 241 cm. Šķēpmetēji pārsniedza 95 metru atzīmi. 2009. gadā jamaikietis Useins Bolts 100 metrus noskrēja rekordātrā laikā – 9,58 sekundēs.
Tagad sportisti sapņo par spēju pārlekt pāri 241 cm, aizlekt tālāk par 9 m, pacelt pustonnu ar divām kustībām. Nodzīvojot visu savu dzīvi, lielākā daļa cilvēku neizmanto savas iespējas, bet katram no mums ir patīkami apzināties, ka kaut kur dziļi tevī ir milzīgs spēks, ka tev ir kolosāla atmiņa, ar kuras palīdzību tu vari izvairīties no nāves.
