Paši iespaidīgākie noziegumi gandrīz vienmēr ir saistīti ar lielu naudu. Tāpēc banku aplaupīšanu noziedznieki uzskata par veidu kā visātrāk tikt pie bagātības. Pie tam, neskatoties uz tehnisko progresu un elektronisko aizsardzības līdzekļu pārbagātību, pašas efektīvākās ir vecvecās metodes – eju rakšana un ķīlnieku sagrābšana. Bez šaubām, prasme nesodīti paveikt tādu afēru, kā bankas aplaupīšana ir tāds pat talants, kā prasme šādu naudu nopelnīt.
Cik var nolaupīt bankā?39
1209
10
Ginesa rekordu grāmata (Guinness World Records) apgalvo, ka pati „naudīgākā” bankas aplaupīšana pasaulē ir zādzība Reihsbankā (Reichsbank) pēc Vācijas sagrāves 1945. gadā. Ne tikai Vācijas zelta rezervju lielākā daļa tika glabāta Reihsbankas seifos, bet tur atradās arī vērtības, kuras tika izvestas no okupētajām valstīm. Toma Bovera (Tom Bower) grāmatā „Nacistu zelts” (Nazi Gold) minēts, ka kopējais nozagto vērtību apjoms bija 3,34 miljardi dolāru (1984. gada cenās). Jāsaka gan, ka tā nebija vienas reizes laupīšana, bet atsevišķu incidentu sērija. Zādzības veica dažādas ļaužu grupas – gan SS pārstāvji, gan padomju un amerikāņu karavīri. Tomēr Ginesa rekordu grāmatā visi šie noziegumi ir apvienoti vienā.
Salīdzinot ar citām summām, 30 miljonu dolāru nolaupīšana nešķiet tik iespaidīga, tomēr, ņemot vērā, ka „United California” bankas aplaupīšana notika 1972. gada 24. martā, to var uzskatīt par pietiekoši lielu – mūsdienās tie varētu būt ap 100 miljoniem dolāru. Septiņi noziedznieki no Ohaio (Ohio) štata, Amila Dinsio (Amil Dinsio) vadībā, ielauzās bankā un „iztīrīja” individuālos bankas seifus. FIB gan visus laupītājus drīz vien arestēja. Vēlāk Riks Porello (Rick Porrello) šo laupīšanu aprakstīja grāmatā „Superzaglis”(Superthief).
1976. gada 20. janvārī Libānā, Beirūtā (Lebanon, Beirut) pilsoņu kara laikā, kad valstī valdīja vispārējs haoss, bruņots grupējums, saistīts ar Jasiru Arafatu (Yasser Arafat) un Palestīnas Atbrīvošanas kustību (Palestine Liberation Organization), uzspridzinot ēkas sienu, ielauzās Lielbritānijas bankas Tuvo Austrumu filiālē (British Bank of the Middle East). Ar speciālistu palīdzību noziedznieki spēja atvērt ievērojamu skaitu individuālo seifu. Divu dienu laikā laupītāji aiznesa zelta stieņus, juvelierizstrādājumus un vērtspapīrus par 25 miljoniem sterliņu mārciņu (mūsdienās – ap 100 miljoniem dolāru).
1976. gada 19. jūlijā tika aplaupīts „Societe Generale” bankas depozitārijs Francijā, Nicā (Nice). Zināmā avantūrista Alberta Spadžiari (Albert Spaggiari) vadībā noziedznieki izraka 8 metrus garu tuneli no kanalizācijas caurules līdz bankas depozitārijam. Kādu brīvdienu laikā bandīti uzlauza grīdu un 16. jūlijā iekļuva bankā, kura tika uzskatīta par „augstākā mērā drošu”. Zagļi bankā darbojās četras dienas. Laupītāji bija pat uzrīkojuši depozitārijā „ballīti” ar ēšanu un vīna dzeršanu. Pirms aiziešanas Spadžiari uz sienas uzrakstīja: „Bez naida, bez vardarbības un bez ieročiem”. Tika nozagti 9,8 miljoni dolāru. Notverts tika vien Alberts, bet arī viņam vēlāk izdevās aizbēgt no tiesas zāles.
Londonas „Knightsbridge” bankas aplaupīšana 1987. gada 12. jūlijā tiek uzskatīta par vienu no pašām lielākajām un nekaunīgākajām. Abi laupītāji ieradās bankā, paskaidrojot, ka vēlas īrēt individuālos seifus. Pateicoties apsargu neuzmanībai, viņiem izdevās ienest bankas telpās ieročus. Neitralizējuši bankas apsardzi un menedžerus, viņi uzlika uz durvīm plāksnīti ar uzrakstu „Depozitārijs uz laiku slēgts!”. Tā laupītāji neviena netraucēti varēja atvērt klientu seifus. Dienas laikā viņi spēja „nopelnīt” ap 60 miljoniem sterliņu mārciņu (112,9 miljoni dolāru). Tikai stundu pēc laupītāju aizbraukšanas kādam apsargam izdevās atbrīvoties un ieslēgt signalizāciju. Policijai nozieguma vietā izdevās atrast pirkstu nospiedumu, pēc kura tad arī tika identificēts viens no laupītājiem – Valerio Vicejs (Valerio Viccei). Londonā Valerio bija ieradies 1986. gadā no Itālijas, kur tika vainots 50 bruņotās laupīšanās. Pēc ilgstošas izsekošanas tika arestēts arī otrs zaglis. Valerio tika piespriests 22 gadu ilgs cietumsods, kura laikā viņš uzrakstīja grāmatu par šo aplaupīšanu.
Šis noziegums notika 1982. gada Ziemassvētku priekšvakarā mazā Spānijas kūrortpilsētiņā Marbellā (Marbella). Spāņu policisti bija pieraduši pie tūristiem tiktāl`, ka nepievērsa uzmanību trim jauniem itāļu tūristiem – diviem puišiem un meitenei, kuri 24. decembrī noīrēja istabiņu hotelī, kura viena siena piekļāvās „Andalucia” bankas (Banco Andalucia) ēkai. Izlauzuši sava numuriņa sienu, laupītāji nonāca tieši depozitārijā, kur spēja atvērt ap 200 privātajām glabātuvēm. Tiek uzskatīts, ka jaunie cilvēki no bankas aiznesa ap 15 miljoniem dolāru.
Pirms 1992. gada 16. decembra darba dienas beigām Tulonas (Toulon) bankā Francijā ielauzās noziedznieku grupa, kura tūdaļ nomīnēja ēku un vienu no bankas darbiniekiem. Sprādziena draudi un bažas par bankas darbinieku un klientu dzīvībām piespieda bankas direktoru sadarboties ar laupītājiem un atvērt depozitāriju. Laupītāju guvums bija 30,3 miljoni dolāru (160 miljoni franku). Divu mēnešu laikā tika notverti vairākums no 10 laupītājiem un atgūta daļa nolaupītās naudiņas.
Šis notikums gan netiek pieskaitīts „lielākajām” laupīšanām, jo notika bez vardarbības un draudiem. Tomēr pēc nozagtās summas lieluma ir pieminēšanas vērts. Notika tas 2003. gadā, pirms amerikāņi sāka bombardēt Bagdādi (Baghdad). Sadama Huseina (Saddam Hussein) dēls Kusajs (Qusay) izveda no bankas fantastisku summu – ap 1 miljardu dolāru. Lai šo naudu saņemtu pietika vien ar Sadama parakstītu vēstuli, viņa pavēles neviens neapstrīdēja un bankas darbinieki naudu izsniedza. Pēc aculiecinieku teiktā, Kusajs ar palīgiem naudu esot krāvis trīs traktora piekabēs veselas piecas stundas. Ir versija, ka daļa naudas (650 miljoni dolāru) tieši no šīs laupīšanas tika vēlāk atrasta vienā no Sadama pilīm. Atlikusī summa „pazuda”.
Ziemeļīrijas (Northern Ireland) galvaspilsētā Belfāstā (Belfast) 2004. gada 19. decembrī bruņotu cilvēku grupa iekļuva kāda „Northern Bank” darbinieka mājoklī, kuru nopratinot noziedznieki uzzināja bankas direktora dzīvesvietu. Par ķīlniekiem tika sagrābti abu ģimeņu locekļi, tādējādi piespiežot bankas darbiniekus sadarboties ar laupītājiem. Nākošajā dienā baņķieris atvēra depozitāriju un vakarā, pēc bankas slēgšanas, laupītāji iekrāva iztukšoto seifu saturu autofurgonā un nozuda nezināmā virzienā ar 26,5 miljoniem angļu naudiņu (ap 50 miljoniem dolāru). Ķīlnieki tika atbrīvoti vairākas stundas pēc „zelta iekraušanas”, tad par laupīšanu uzzināja arī policija. Neviens no ķīlniekiem necieta.
Gandrīz neiespējamo 2005.gadā izdevās paveikt brazīļu laupītājiem, kuri izmantoja vecveco metodi. Viņi noīrēja māju Fortalēzā (Fortaleza) netālu no Brazīlijas Centrālās bankas (Central Bank of Brazil) un no turienes izraka 80 metrus garu tuneli, pat zem vairākām mājām. Tā viņi iekļuva tieši bankas galvenajā naudas glabātuvē un tādā veidā laupītājiem izdevās apiet bankas drošības sistēmu. Par laupīšanu kļuva zināms tikai nākošajā darba dienā. Tunelis bija 4 metru dziļumā un noziedznieki, kuru skaits varēja būt no 10 līdz 20 to raka četrus mēnešus. Lielāka komforta dēļ tunelī tika „ievilkta” elektrība un izbūvēta ventilācija. Pateicoties izraktajam tunelim, divu brīvdienu laikā – 6. un 7. augustā laupītāji no bankas iznesa vērtības par 164 755 150 brazīļu reāliem (ap 70 miljoniem ASV dolāru pēc 2006. gada kursa). Laupījuma svars tiek lēsts ap 3,5 tonnām. Jāpiezīmē, ka nozagtā nauda nebija apdrošināta, jo zādzības risks tika uzskatīts par minimālu. Kad, pēc diviem mēnešiem policijai izdevās aizturēt daļu bandas, naudu atrast nebija iespējams, jo banknotes nebija reģistrētas.
