Černobiļa12

Černobiļa var nest nāvi vēlreiz

Černobiļas atomkatastrofas seku likvidatorus cenšas neievērot ikviena vara. No viņiem kā no sērgas mēģināja tikt vaļā «krievu laikos», jo šie cilvēki bija aculiecinieki baismīgajai bezatbildībai, kas valdīja 80. gadu Padomju Savienības atomsaimniecībā, kā arī tam, kādā bezvērtē tika nolikta cilvēka dzīvība.

Nevēlami šie ļaudis ir arī šodien: arvien vairāk ir problēmu, kas saistītas ar veselības aprūpi, neviens par viņiem īsti nedomā, kaut arī 1986. gada pavasarī viņi — no Latvijas vairāk nekā 6000 cilvēku — darīja visu, lai glābtu pasauli no kodolnāves. Pašlaik puse no viņiem kļuvuši par invalīdiem, gandrīz 500 miruši, arī viņu bērni, kas dzimuši pēc 1986. gada, cieš no dažādām iedzimtām kaitēm.

Pētnieki brīdina, ka drīz vien var notikt daudz nopietnāka katastrofa par 1986. gada 26. aprīļa Černobiļas sprādzienu, kura sekas joprojām nav līdz galam aptvertas. Bet atgādināsim tos ne tik tālos laikus. Naktī uz 26. aprīli Černobiļas atomelektrostacijas (AES) personāls veica izmēģinājumus, lai pārbaudītu, vai turbīnas spēs izstrādāt pietiekamu atlikušās enerģijas daudzumu dzesēšanas sistēmām, ja notiks elektroenerģijas padeves traucējumi. Avārijas aizsardzības sistēma bija apzināti atvienota, lai tā netraucētu izmēģinājumam. Bet tad pēkšņi atomreaktora jauda strauji palielinājās, avārijas sistēma, protams, nedarbojās, un sākās nekontrolējami notikumi: sprādziens, ugunsgrēks un radioaktīvo izmešu strauja noplūde atmosfērā.

Radioaktīvo putekļu mākonis slīdēja ne tikai uz Padomju Savienības Eiropas daļas teritorijām, tostarp uz Latviju, bet arī uz Bulgāriju, Rumāniju, Čehoslovākiju un pat Zviedriju. Ugunsgrēkā AES uzreiz gāja bojā daudzi cilvēki, un tie, kuri sprādziena brīdī atradās netālu no AES, tāpat bija nolemti ātrai, bet mokošai nāvei. Padomju Savienības valdība par šo katastrofu pusotru diennakti noziedzīgi klusēja, jo «padomju valstī nekas tāds nevar notikt tāpēc, ka nevar notikt». Un tikai tad, kad visa pasaule jau par to zināja un runāja, padomju valdītāji atļāvās sākt apkārtējo iedzīvotāju evakuāciju.

Radioaktīvais mākonis pārklāja daļu Latvijas, pāriedams pāri Kurzemei un aizplūzdams uz Zviedriju. Mūziķis Aivars Brīze atceras: «Liepājā 26. aprīlis bija skaista, saulaina diena. Mēs sauļojāmies uz metalurgu kultūras pils jumta. Pēkšņi pie mums atskrēja kāds paziņa. «Vai jūs esat traki?!» viņš kliedza. «Jūs gribat dabūt staru slimību? Radiācijas līmenis ir milzīgs!» Viņa hobijs bija elektronika, un viņš bieži apciemoja mūs, «Līvus», mēģinājumos, lai palīdzētu salabot aparatūru. Viņam piederēja arī Geigera skaitītājs. Un tieši tajā rītā, kad ārzemju raidstacijas jau ziņoja par Černobiļā notikušo, viņš izmērīja radiācijas līmeni.»

Vecais sarkofāgs pamazām sabrūk

Černobiļas katastrofā un no tās sekām ir cietuši 3,3 miljoni ukraiņu, bet kopumā cietušo skaitu lēš ap septiņiem miljoniem cilvēku. Kad uzsprāga AES energobloks, radiācijas fons bija 2000 rentgenu stundā. Pripetes pilsētā (46 000 iedzīvotāju) trīs kilometrus no AES radiācijas fons bija 600 rentgenu stundā, kas pieļaujamo normu pārsniedza simtiem tūkstošu reižu.

Kad katastrofas nopietnību apjauta vismaz daļēji, virs ceturtā reaktora ar distances montēšanas paņēmienu sāka būvēt sarkofāgu. Šis sarkofāgs bija kā garantija uz 20 gadiem. Bet nu šis laiks jau būs pagājis, un tagad draud jauna katastrofa: aizsargbūve var sabrukt jebkurā laikā, sienās var redzēt plaisas, jumts ir ieliecies, bet par to, kas notiek reaktora iekšienē, nevienam nav nekādas jausmas.

Tagad jābūvē jauns sarkofāgs, kura «dzīves ilgums» varētu būt jau 100 gadu. Sākotnēji projekta izmaksas tika lēstas uz 750 miljoniem dolāru, taču drīz vien tās uzkāpa pat līdz miljardam dolāru. Sarkofāgs varētu būt gatavs ap 2008. gadu. Taču līdz tam brīdim vēl jāgaida, un ar avarējušo energobloku var notikt pilnīgi viss. Ja atkal ar to notiks katastrofa, iespējams, var iet bojā ap 300 000 cilvēku.

«Ekoloģiski tīrie» sīpoli

Tā sauktajos melnajos ciemos, kas atrodas katastrofas zonā (30 kilometru rādiusā), viss ir saindēts, taču, tā kā robeža nav strikti noteikta, cilvēki tomēr atgriežas savās dzimtajās vietās un turpina tajās mitināties. Pētnieki domā, ka šī zona kļūs tīra no radiācijas aptuveni pēc 250 gadiem, savukārt radioaktīvais plutonijs no turienes pazudīs tikai pēc kādiem 25 tūkstošiem gadu…

Dzīvnieku un augu valsts šajā reģionā ir ārkārtīgi bagāta un auglīga. Tieši tas ir biedējoši. Laikraksts «New York Times» ziņo, ka vietējie iedzīvotāji medī radioaktīvās mežacūkas un to gaļu pārdod Maskavas un Kijevas restorāniem. Turpat rakstīts par to, ka divus gadus Irākā tiek meklēti masu iznīcināšanas ieroči, kamēr visiespējamākais ierocis ir eventuālais sprādziens Černobiļā.

Zīmīgi, ka šogad aktivizējusies pārtikas produktu piegāde Krievijai: produkti tiekot vesti uz Krieviju no tā reģiona, kas cietis Černobiļas katastrofā. Baltkrievija, kas šajā sprādzienā cieta visvairāk, ieviesusi valsts programmu, kas paredz katastrofas seku likvidēšanu. 2005. gadā Baltkrievija paredzējusi šajā programmā iztērēt 1,3 miljonus ASV dolāru.

Taču bez ārišķīgiem pasākumiem Lukašenko gan neiztiek. Ik gadu uz katastrofas zonu atbrauc Baltkrievijas prezidents, kuru TV nofilmē, priecīgi pozējot namiņā pie upes, kas atrodas šajā zonā. Lukašenko ēd sīpolus un citus dārzeņus, kas izaudzēti saindētajā zonā, reizē runājot par «ekoloģiski tīro» produkciju. Dabiski, Lukašenko ir labi izdomājis, pirms runāt šīs muļķības: viņa galvenā interese ir zaudēto zonas zemju atgūšana. Baltkrievu speciālisti mēģina pārliecināt «tīro» dārzeņu pircējus, ka, atbilstoši rasinot un aplejot šīs turpmākās ēdamlietas, produktos nenonāk ne radioaktīvais stroncijs, ne cēzijs…

Taču no Černobiļas zonas nākušie dārzeņi netiek marķēti, un teorētiski tie var atrasties arī uz mūsu galda. Tāpēc sevišķi jāuzmanās no «svešiem» produktiem un to pārdevējiem. Černobiļa diemžēl arī tagad var nest nāvi ne tikai vēl viena sprādziena veidā, bet arī ekoloģiskas katastrofas «izskatā».

Uzziņa
- Černobiļa atrodas Ukrainā, aptuveni 150 kilometru no valsts galvaspilsētas Kijevas.
- Rīga atrodas 970 kilometru no Černobiļas.