C14 metode1

Var iebilst, sakot,ka tā kā oglekļa metode ir precīza tikai līdz 40 000 gadu, tā protams, dos aplamus rezultātus, datējot miljoniem gadu vecu fosiliju. Un 16 000 gadu ir par 10 000 gadu vairāk nekā kristiešu apgalvotais zemes vecums. Bet pastāv kāds interesants fakts – oglekļa daudzums atmosfērā laika gaitā aizvien palielinās. Tātad, kauli, ko oglekļa metode datē kā 9000 un 16 000 gadus vecus, ir daudz jaunāki, iespējams, tikai 6000 gadus veci. Oglekļa metode ir labs līdzeklis, datējot priekšmetus, kuru aptuveno vecumu jau zinām – piemēram 300 gadi. Kents Hovinds saka: „Oglekļa metode nav ne tuvu precīza. To var saukt par precīzu līdz dažiem gadu tūkstošiem, bet ne vairāk. 30 000 gadu ir maksimums. Tomēr, tas nenozīmē, ka zeme ir 30 000 gadus veca. Tā ir daudz jaunāka. Jo zemes magnētiskais lauks mazinās, kā rezultātā zemes atmosfērā ienāk vairāk radiācijas (kas rada C14).”

Vilibards Libijs (Williard Libby) un viņa kolēģi 1949.gadā atklāja radiaktīvā oglekļa datēšanas metodi. Libijs zināja, ka atmosfēras ogleklis sasniegtu savu balansu 30 000 gadu laikā. Pieņemot, ka zeme ir miljoniem gadu veca, viņš ticēja, ka oglekļa daudzums jau ir sasniedzis savu balansu. Tomēr katru reizi veicot oglekļa testēšanu, viņi atklāja, ka C14 daudzums atmosfērā atkal ir palielinājies. Tā nu viņi nāca pie slēdziena, ka zemes atmosfērā ogleklis ir veicis tika trešdaļu ceļa līdz savam balansam. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka pamatojoties uz C14 veidošanos, zemei jābūt mazāk nekā trešdaļai no 30 000 gadiem. Tātad – zemei ir mazāk nekā 10 000 gadu. Oglekļa metode ir balstīta uz pieņēmumu, ka C14 daudzums atmosfērā vienmēr ir bijis nemainīgs. Tomēr, mūsdienās ogleklis atmosfērā ir vairāk nekā pirms 4000 gadu. Tā kā oglekļa datēšana mēra oglekļa daudzumu fosilijās, tās dati nav precīzi. Oglekļa metode uzrāda lielāku vecumu dzīvniekiem, kas dzīvojuši pirms 4 000 gadu (kad oglekļa līmenis atmosfērā ir bijis daudz mazāks). Tā nu izskatās, it kā dzīvnieks ir dzīvojis tūkstošiem gadu agrāk nekā patiesībā.

Datēšanas metodes ir bāzētas uz trīs nepierādāmiem un apstrīdamiem pieņēmumiem: 1) sairšanas ātrums vienmēr ir bijis vienāds; 2) Mātes vai meitas izotopu daudzums datējamajā paraugā vienmēr ir bijis nemainīgs; 3) Klintij veidojoties, tā saturējusi zināmu daudzumu meitas materiāla. Mums jāatzīst, ka procesi pagātnē var nebūt bijuši tādi paši kā šodien, bet gan norisinājušies ar savādāku ātrumu un intensitāti. Lai zinātu, ka oglekļa metode ir precīza, mums jāzina: a) Cik daudz oglekļa atmosfērā bijis iesākumā? b) Cik ilgi tā daudzums ir palielinājies vai samazinājies? Tā kā nav neviena, kas mums to pastāstītu, šie jautājumi paliek neatbildēti. Līdz ar to censties to izzināt ir tas pats kā censties aprēķināt, cik ilgi deg svece, nezinot tās degšanas ātrumu ne arī sākotnējo lielumu.

Kā jau tika minēts komentāros, sakarā ar rakstu par zemes vecumu, C14 bieži apkauno zinātniekus. Dzīvi pingvīni tika datēti ar oglekļa metodi un iegūtie rezultāti ziņoja, ka tie esot jau 8000 gadus kā miruši! Šis ir tikai viens no daudziem neprecīzajiem datiem, ko mums piedāvā oglekļa metode. Dzīvu molusku gliemežvākus oglekļa metode datēja kā dzīvojušus pirms 23 000 gadiem. 30 gadus vecs roņa līķis tika datēts kā miris pirms 4600 gadiem. Un kā ar tikko nogalinātu roni? Par to oglekļa metode teica, ka tas miris pirms 1300 gadiem. Antarktīdas jūras ūdenī ir zems C14 līmenis. Tādēļ tajā dzīvojošie organismi datējot izliekas vecāki nekā ir to patiesais vecums. Bonija ezera ronis, kas bija nomiris tikai pirms dažām nedēļām, pēc oglekļa datiem bija miris kaut kad pirms 151 - 715 gadiem.

Ir arī citas datēšanas metodes. Arī tās mums sniedz dažādus rezultātus. Zinātnieki izmantoja kālija-argona metodi, datējot vulkāniskos paraugus. Iegūtie dati liecināja, ka Havaju salu lavas paraugi ir 164 miljoni un 3 miljardi gadus veci. Lai arī bija labi zināms, ka izvirdums noticis tikai pirms 200 gadiem – 1800.un 1801.gadā. Arī vulkāniskie pelni datējot šķita vecāki esam nekā bija patiesībā. Lavas plūsmas akmeņus Jaunzēlandē, kas tika ‘novēroti atdziestam pirms 25 un 50 gadiem’, kālija-argona metode datēja kā <0.27 līdz 3.5 miljoniem gadu vecus. [8] Zinātnieki pārbaudīja ekipējumu un veica datēšanu vēlreiz, lai novērstu atkārtotu laboratorijas kļūdu, bet atkal rezultāti bija stipri vien līdzīgi. Tā kā mums ir zināms šo akmeņu patiesais vecums (jaunāki par 50 gadiem), skaidrs, ka šādus kālija-argona datus iegūstam pateicoties papildus argonam, kas mantots no magmas zemes iekšienē. Lielākā datēšanas problēma ir pieņēmums, ka trūdēšana vienmēr notikusi vienmērīgi. Tomēr, to nekādi nevar pierādīt. Īstenībā, ir pierādījumi, kas parāda, trūdēšanas proces tikai paātrinās. Tieši tā, kā to mums saka Bībele un Devolūcija.