Budisms ir reliģija un filozofija, kas izveidojās V gadsimtā p.m.ē. Indijā un ir balstīta uz Sidhārtas Gautamas (Budas) mācību. Vēlāk tas izplatījās arī Centrālāzijā, Šrilankā, kā arī Ķīnā, Korejā, Japānā un visubeidzot Tibetā.
Mācība
Budas mācības - darmas (sanskr. dharma) - pamatā ir t.s. "Četras cildenās patiesības":
Cilvēku dzīve ir pilna vilšanos; Ciešanām ir iemesls; To iespējams pārtraukt (pali - nirodh), no tā iespējams izvairīties, atbrīvoties, sasniedzot nirvanu (pali - nibana); Pastāv Cēlais astoņposmu ceļš, kā to sasniegt.Morāle
Kā jau visās klasiskajās mācībās, arī budismā ir sava morāle, kas gan īpaši neatšķiras no citās ētiski reliģiozajās mācībās sastopamajām morāles normām: nedari neko tādu, kas citam varētu sagādāt ciešanas. Iztiku pelni tādā veidā, kas citiem cilvēkiem nenodara ļaunumu, citus neaplaupi un neizmanto, ne cilvēkus, ne dzīvniekus, ne vidi.
No otras puses, budisms ir visai elastīgs arī morāles jautājumos. Piemēram, ir virzieni, kas kategoriski ir pret nogalināšanu kā tādu, un šo nevardarbības principu attiecina uz visu faunu - dzīvniekiem, putniem, zivīm un kukaiņiem, - jo visas būtnes apveltītas ar garu un pārdzimšanas iespējām (tāpat kā cilvēkam esot visas iespējas pārdzimt dzīvniekā). Šī iemesla dēļ tiek sludināts stingrs veģetārisms. Citu budisma virzienu pārstāvji to uzskata par maldiem, par mākslīgi izdomātiem aizspriedumiem. Japāņu samuraji, kas lielāko tiesu bija kvēli budisti, bez mazākās šaubīšanās nogalināja ienaidnieku, nemaz neuzskatot, ka būtu rīkojušies amorāli: ja ienaidnieks tiek nogalināts bez dusmām, neienīstot, bez emocijām, tad viņš kritis par upuri karmas zobenam, nevis samuraja ļaunai rīcībai.
Tāpat ir virzieni, kuri uzskata par dzīvu visu floru, un nesaskata, ar ko, piemēram, zirņu ēšana būtu ētiskāka par steika ēšanu. Šādā skatījumā dvēseles esamība tiek pasludināta par svarīgāku nekā spēja just sāpes, kāda raksturīga cilvēkiem un pārējiem dzīvniekiem. Jau agrīnajā budismā mūki bez mazākajiem aizspriedumiem ēda gaļu, atsakoties no tās tikai tad, ja dzīvnieks nokauts tieši viņu vajadzībām. (Dažos tantristu rituālos gaļa parādās kā sakraments.) Budisma pamatnostādnēs veģetārisms drīzāk tiek atbalstīts tāpēc, ka gaļa ir smaga barība, kas bremzē apziņas skaidrību. Gluži kā alkohols un narkotikas nav ieteicami tāpēc, ka tas viss traucē apziņu un deformē personību, uzliekot ļaunākās no apziņas važām: atkarību no savām kaislībām.
Arī seksuālās attiecības budismā netiek uztvertas negatīvi, lai gan daudzi budisma skolotāji brīdina no bezatbildīgas dzimumdzīves (proti, tādas, kas var sāpināt otru cilvēku) un no pārliekas pieķeršanās šai baudai, jo tas budistu atrauj no garīgās prakses un var iedzīt atkarībā no šīs kaislības. (Dažos budisma virzienos vērojama diezgan spēcīga seksualitātes noliegšana, kas, liekas, ir ietekme no citām ētiski reliģiozajām mācībām.) Līdz ar to, kaut arī celibāts ir visai apsveicams, taču jāuzmanās no vēlmju apspiešanas, proti, no libido noliegšanas un iedzīšanas zemapziņā. Visumā budisma nostāju varētu raksturot sekojoši: ja gribas nopietni pievērsties garīgai attīstībai, nemēģinat noliegt un apspiest savu seksualitāti, bet gan necenšaties par to īpaši uztraukties, ļaujot tai transcendēties. Izņēmums šai ziņā ir tantrisms, kurš ieņem sev raksturīgo pretējo nostāju un tiecas integrēt seksualitāti, pat izmantot seksuālo enerģiju apskaidrības sasniegšanai.
Buda negribēja, lai cilvēkus māktu vainas apziņa vai lai tie pārvērstos sausos fundamentālistos, kuri rīkojas tikai pēc priekšrakstiem. Stingri un nelokāmi turoties pie principiem, iespējams radīt daudz disharmonijas un ciešanu, bet nedaudz labdabīga elastīguma var ienest daudz vairāk harmonijas un novērst sarežģījumus. Ja neizdodas ievērot kādu no pamācībās dotajiem padomiem, nevajag sevi šaustīt. Labāk mācīties no savām kļūdām un būt labākam. Cilvēks ir tikai cilvēks. Viņš var tiekties uz morālu pilnību, taču nevar no sevis prasīt, lai to sasniegtu nekavējoties. Tāpat liela kļūda ir morāli izmantot, lai kritizētu citus. Ja mēs kaut nedaudz pazīstam sevi, saprotam savus trūkumus, tad nesteigsimies spriest par citiem. Tieksmē citus nosodīt izpaužas mūsu pašu negācijas. Citu trūkumus mēs saskatām visskaidrāk tad, kad tie piemīt mums pašiem, tikai mēs nevēlamies to atzīt. Budists vairāk pievērsīsies saviem trūkumiem, un neaizrausies ar citu nosodīšanu.
Pirmais praktiskais solis budismā ir sakārtot savu dzīvi. Jau to vien izdarījuši, mēs jutīsimies labāk gan attiecībā uz sevi, gan visu pasauli. Kļūstot mierīgāki, pašpaļāvīgāki, secinām, ka ap mums aizvien vairāk notiek labas lietas.Tas ir atgriezenisks process. Tāpēc Buda mācīja nevis kalpot uz sevi centrētam "es", nevis attīstīt to, bet gan noskaldīt no sevis nosacījumu un konvenciju čaulu, atrodot sevī sevi pašu.
Tomēr galvenā problēma, ar ko sastopas neofits, ir nevis informācijas trūkums, bet gan apjukums, ko rada lielā izvēle strāvojumos un literatūrā par budismu.
