Lai arī Alberts Einšteins bija izcils zinātnieks, sava dēla Eduarda problēmām viņš risinājumu atrast nespēja.
Eduarda Einšteina bērnība
Alberts Einšteins Milevu Mariču, savu bērnu māti, iepazina Šveices Federālajā tehnoloģiju augstkolā, kas toreiz bija politehniskais institūts. Viņa bija vienīgā sieviete, kas studēja fiziku šajā institūtā Cīrihē. Pāris apprecējās 1903. gadā un kļuva par vecākiem trīs bērniem: Līserlei, Hansam Albertam un Eduardam. Tiek uzskatīts, ka Līserle mira 1 gada vecumā skarlatīnas dēļ. Hanss Alberts kļuva par inženieri, bet Eduarda liktenis bija traģiskāks un mazāk zināms nekā brāļa.
Eduards piedzima 1910. gada 28. jūlijā Cīrihē. Lai arī 1914. gadā vecāki izšķīrās, brāļus turpināja aprūpēt viņi abi. Mariča gan sūdzējās, ka Alberts deva priekšroku zinātnei, taču Hanss Alberts atminējās, ka tēvs pārstāja strādāt, lai stundām ilgi pieskatītu mazos, kad Mileva bija aizņemta. Eduards jau no mazotnes bija vārgs. Viņa pirmos dzīves gadus iezīmēja cīņas ar dažādām slimībām, kas viņu padarīja pārāk vāju, lai ceļotu kopā ar pārējiem Einšteiniem. Albertu Einšteinu arī pēc šķiršanās satrauca Eduarda veselība. Kādam kolēģim viņš 1917. gadā rakstīja: ''Mana mazā zēna stāvoklis mani ļoti nomāc. Ir neiespējami, ka viņš kļūs par pilnībā attīstītu cilvēku.'' Zinātniskā Einšteina daļa prātoja, vai dēlam nebūtu labāk aiziet pirms viņš iepazinis dzīves patieso dabu, taču tēva mīlestība ņēma virsroku. Alberts apņēmās darīt visu, lai palīdzētu slimajam dēlam, apmaksājot izdevumus un pavadot dēlu uz dažādām sanatorijām.
Eduarda vēlākie gadi un veselības pasliktināšanās
Kļūstot vecākam, Eduardu ieinteresēja dzeja, klavierspēle un psihiatrija. Viņš apbrīnoja Zigmundu Freidu un iestājās Cīrihes universitātē, lai kļūtu par psihiatru. Arī Eduards universitātē iemīlējās vecākā sievietē, taču attiecības nebeidzās laimīgi. Ap šo laiku Eduarda garīgā veselība nopietni pasliktinājās. Problēmas noveda viņu līdz pašnāvības mēģinājumam 1930. gadā, kas gan nebija veiksmīgs. Viņam tika atklāta šizofrēnija. Tiek uzskatīts, ka skarbā ārstēšana viņa stāvokli pasliktināja vēl vairāk. Hanss Alberts ticēja, ka tieši ārstēšana ietekmēja jaunākā brāļa kognitīvās spējas.
Eduarda ģimene atstāj viņu un dodas uz ASV
Alberts domāja, ka dēla problēmas bija iedzimtas no viņa mātes puses. Tas gan nepalīdzēja mazināt viņa sāpes un vainas izjūtu. Einšteina otrā sieva atzīmēja, ka skumjas apēd Albertu. Taču drīz vien slavenais zinātnieks saskārās ar citām problēmām, kas nebija radušās Eduarda dēļ. Vācijā valdošā režīma dēļ viņš nevarēja atgriezties savā darbā Berlīnē, kur strādāja kopš 1914. gada. Lai arī Einšteins bija viens no pasaules slavenākajiem zinātniekiem, viņš bija ebrejs, ko vācieši nevarēja pieņemt. Tas pamudināja viņu doties uz ASV 1933. gadā. Alberts cerēja, ka abi dēli varēs doties līdzi, taču Eduarda garīgās veselības stāvoklis liedza viņam meklēt patvērumu ASV. Pirms došanās prom, Alberts vēl pēdējo reizi apraudzīja dēlu klīnikā. Lai gan viņš turpināja sazināties ar dēlu un apmaksāt viņa aprūpi, viņi vairs netikās.
Dzīves beigas
Eduards mira no insulta 1965. gada 25. oktobrī 55 gadu vecumā psihiatriskajā klīnikā Šveicē. Šajā klīnikā viņš pavadīja vairāk kā 30 gadus. Viņš tika apglabāts Cīrihē.
