Bleķa žanri un vēsture18

BLACK METAL Protams, Black Sabbath bija pirmie ar savām savām okultismam un melnajai maģijai veltītajām tēmām, bet žanram nosaukumu un grūdienu deva Venom ar otro Lp \\\\\\\"Black Metal\\\\\\\", Bathory un Hellhammer, kā arī vieglākas grupas kā Mercyful Fate, Angelwitch. Principā ar black metal vēl pirms gadiem desmit sauca jebkuru grupu, kuras lirika bija izteikti virzīta uz Luciferu un viņa draugiem (kā Morbid Angel, Deicide, Acheron, Blasphemy), bet tieši ziemeļnieki Emperor, Mayhem, Burzum izcēla šo žanru saulītē (jeb, tumsā, kā vēlaties), un viņiem ir neskaitāmi sekotāji, Dimmu Borgir, Satyricon, Impaled Nazarene, Dissection...Anglijā Cradle Of Filth, Hecate Enthroned, Grieķijā Septic Flesh, Nightfall, Rotting Christ. Uz bieži uzdoto jautājumu - ar ko black atšķiras no death? - nav viegli atbildēt, tomēr black ir atmosfēriskāks, parasti melodiskāks, bieži izmantoti taustiņi, atbaidošs production darbs, pie tam, jauno laiku blackmetalleri gandrīz vienmēr valkā melnbaltas grima maskas a la extremāls Alice Cooper. Tā, protams, ir tikai viegla norāde. Ne mazums black metal grupu pēdējā laikā pievēršas arī vikingu un pagānu tēmām (kā Enslaved), pie pēdējām pieder arī latvieši Skyforger. Pēdējā laikā black metal ir sadalījies divās nometnēs - true black metal, kas uzskata par savu godu turēt oriģinālo black metal soundu, un rībīnāt pēc iespējas agresīvāk (Marduk, Immortal, Dark Funeral), un melodic black metal, kas atšķaida savu mūziku ar melodiskiem taustiņiem, soprāniem un tml. jaukām padarīšanām (Dimmu Borgir, Old Man\\\\\\\'s Child, Borknagar). Un tad vēl ir vampīriskie Cradle Of Filth ar saviem pakaļdarinātājiem, fantasy/dragon lietu piekopēji (mūsu paši Heresiarh, piemēram), un es noteikti esmu kaut ko piemirsis.

HARDCORE Hardcore ir precīzi cēlies no punk, un robežas starp abiem ir pamatīgi izplūdušas. Riskēšu teikt, ka hardcore vienkārši ir metalizēta punk versija (dažreiz pat pievienojot repošanu), īpaši populāra Ņujorkas nomācošajā, industrializētajā gaisotnē, kas izspļāva tāds grupas kā Biohazard, Agnostic Front, Madball, Cro-Mags, Sick Of It All, Murphy\\\\\\\'s Law, bet nedrīkst nepieminēt arī Wašingtonas grupas Minor Threat, bad brains, Fugazi, un tādas ietekmīgas vienības kā Amerikas rietumu piekrastes Black Flag, Dead Kennedys, un vēl citur dzimušās SS Decontrol, Negative Approach, Die Kreutzen, Reagan Youth, un kas tur vēl arī nē. Pastāv uzskats, ka tieši Black Flag un Dead Kennedys ir stāvējušas pie hardcore šūpuļa, jo pirmās sākušas punk vest galējībās. Nedrīkst paiet garām tam, ko savulaik dēvēja par crossover. Par galējo hardcore+metal apvienotāju kļuva bijušie un esošie Anthrax mūziķi, apvienojoties zem nosaukuma S.O.D. un trīs dienu laikā ierakstot \\\\\\\"Speak English Or Die\\\\\\\". Vēl pirms tam Anglijā plosījās Discharge un Broken Bones, bet no abiem novirzieniem aizņēmās gan Corrosion Of Confirmity, gan D.R.I., gan M.O.D. Iespējams, var arī nodalīt panka ietekmju atbalstītāji metālā, kurus gan īsti pie hardcore pieskaitīt nevar, teiksim, Suicidal Tendencies.

WHITE (CHRISTIAN) METAL White metal, protams, ir īsts pretstats sātaniskajām tendencēm metālā. Par white metal dēvēja 80o gadu vidū īslaicīgu šādu grupu vilni, kuras bez tekstiem parasti vienoja piederība pie tradicionālā hard/heavy žanra (tur bija un dažas vēl tagad ir - Stryper, Shout, Petra, Rez Band, Barren Cross). Šobrīd tiek drīzāk lietots epitets \\\\\\\"christian\\\\\\\", kaut arī daudzas grupas no tā kratās vaļā. Christian metal grupas muzikāli var piederēt pie pilnīgi jebkura metāla novirziena - hard/heavy (Sacred Warrior, Recon), progressive (Royal Hunt, Shadow Gallery), neoclassical (Narnia), alternative/un tml. (King\\\\\\\'s X, Galatic Cowboys), punk (One Bad Pig), speed/power (Seventh Avenue), doom (agrīnais Trouble, Veni Domine), thrash/death (Believer, Touniquet, Seventh Angel, Extol) un pat grindcore (Mortification). Saraksts beidzot ir pilnīgs, jo ir arī kristiešu black metal grupas Horde, Antestor, u.c....

DEATH METAL Lai gan jau Lemmijs ar Motorhead, atliecis galvu 45 grādu leņķī un rēkdams 2-3 nošu diapazonā, vienoja punk ar metal, tomēr par death metal aizsācējiem var dēvēt Venom, Hellhammer, Bathory, bet amerikāņi vēlēsies pievienot Possessed vai Death. Protams, Chuck Schuldiner grupa deva nosaukuma šim žanram, ekstremālam thrash ar asiņainiem, sapuvušiem un vardarbīgiem tekstiem un tādu pašu mūziku. Bez Death par pirmajām zināmākajām death metal grupām var minēt arī Morbid Angel, Obituary, kuri pārstāv tā saucamo Floridas skolu (Morrissound studija ar producentu Scot Burns), bet Eiropā 1990. gadā augšup cēlās producents Tomas Skogsberg, kurš savā Sunlight Studios ierakstīja pie Scandinavian death metal piederošās grupas. Taču ar laiku death mūzikā parādījās izsmalcināti aranžējumi un cilvēcīgi teksti, un šo virzienu pārstāv Atheist, Cynic, Sadist, Nocturnus, un galīgi nepazīstamā austrāliešu grupa Alchemist. 90o gadu vidus death metālā bija praktiski tukšs, taču sākot ar 1998. gadu, un pateicoties, piemēram, Nile pūlēm, death metal Amerikā ir atdzimis un vēl brutālāks nekā agrāk.

HARD ROCK Tāpat kā heavy metal, arī hard rock šodien nenozīmē neko, ja nu vienīgi dzīvo dažu 80o gadu metaļugu atmiņā. Toreiz par hard rock sauca mierīgāku, vienkāršāku un acīmredzami pieejamāku versiju, trīs-četri akordi un skaistas meldijas par meitenēm un vēl šo to. 80ajos hard rock mūziķi sajaucās ar glam un pop metal, un tāda īsteni nopietna un klausāma hard rock mūzika ir un paliek retums. Van Halen, Lillian Axe, Def Leppard, Extreme, Mr.Big, Europe? Nu, kaut kas tamlīdzīgs.

GRINDCORE Pilnīgi extremāls death, varētu iedomāties, ka tas ir death+punk (vēl tālāk iet tikai noise vai noisecore, bet par to es zinu baigi maz), grindcore grupas uzdzinušas ritmus neklausāmos ātrumos (Suffocation, Brutal Truth, Agathocles), labākajā gadījumā lieto disharmoniskas skaņas (tagadējais Napalm Death), bet sliktākajā - vienkārši rada troksni (agrīnais Napalm Death). Grindcore grupas, protams, pastāv arī tagad, un Amerikā tām sākusies otra elpa.

DOOM METAL Black Sabbath parasti tiek dēvēts par visas smagākās mūzikas pirmsācēju, tomēr viņu pirmie albumi vistiešakajā veidā ietekmējuši tieši doom metal pārstāvjus. Kamēr gandrīz visi ekstremālās mūzikas piekritēji 80o gados centās satriekt nenormālos ātrumos, atradās dīvaiņi, kuri, pārņemot Black Sab tradīcijas, dienas kārtībā lika lēnus, pulsējošus ritmus, un dažreiz arī lieliskas melodijas. Trouble un Candlemass ir zināmākie, vēl ir un bija Pentagram (amerikāņi), Penance, Witchfinder General, St. Vitus. 90ajos viņiem pievienojās Solitude Aeturnus un absolūti sabbatiskie Iron Man un zviedri Count Raven. Atsevišķi jānodala doom/death (kuru dažreiz nepareizi sauc vienkārši par doom), kas ir (bieži) gotiskā mērcē iejaukts doom ar death vokālu. Aizsācēji - Paradise Lost ar disku \\\\\\\"Gothic\\\\\\\", kaut Asphyx un Autopsy arī flirtēja ar lēnām pasāžām. Toties pēc \\\\\\\"Gothic\\\\\\\" iznākšanas doom/death ierunājās pilnā spēkā - My Dying Bride, Cathedral, Anathema (visi no UK), somi Amorphis, portugāļi Moonspell, vācieši Pyogenesis. Tomēr pēdējos gados gandrīz visas doom/death grupas no death vokāla atteikušās, tādējādi tās var mierīgi atkal dēvēt par doom. Un, vēl jāizceļ Type O Negative, kuri savienoja NYC hardcore ar doom un gothic, ar visiem viņu sekotājiem - Life Of Agony, Pist*On, Darklands. Skat arī Stoner rock

TECHNO METAL Es tomēr ieliku šos te atsevišķi. Tehniskais metāls, protams, sagriež un savirpina, negaidīti un neparedzami, komplicēti aranžējumi garās dziesmās. Dažreiz līdzīgu raksturojumu varētu saņemt arī progressive grupas (agrīnais Fates Warning, Power Of Omens, piemēram), un tas nebūtu brīnums, jo arī šeit Rush būtu pirmsācēji. Tomēr Watchtower, Spastic Ink, Sieges Even, Thought Industry (vismaz sākumā) un jaunās cerības Spiral Architect īsti pie progressive metal nederēs.