Bīstamie dakterīši51

Džeimss Klārks savu ārsta praksi piekopa Lielbritānijā karalienes Viktorijas laikā. Viņš tā kā vainojams prinča Alberta nāvē, jo viņš viņa vēdertīfa drudzi noturēja par vienkāršu saaukstēšanos. Jūs teiksiet- kļūdīties gadās visiem? Read on.. Klārks vēlāk izraisīja milzu skandālu, sakot, ka Flora Hastingsa, neprecēta jaunava, ir stāvoklī. Divi citi ārsti to pilnībā noliedza, sakot, ka viņa taču ir nevainīga, bet Klārks palika pie sava, apgalvojot, ka jau iepriekš saskāries ar šādiem gadījumiem. Bet..Flora Hastingsa nomira un autopsijā atklājās, ka viņai bija aknu vēzis.

18. gadsimtā tika uzskatīts, ka vienīgais patiesais veids, kā ārstēt garīgi slimus cilvēkus ir tos izolējot un novājinot. Francis Willis to pierādīja „izārstējot” karali Džordžu III ar spīdzināšanas palīdzību. Drīz vien atvērās sanatorijas ar aizvien brutālākiem ārstēšanas piedāvājumiem. Bija arī ierasts, ka vīri turēja trako namos savas sievas, maksājot par viņu dzīvošanu tur, ja vien izdevās panākt, ka ārsti viņas atzīst par garīgi nestabilām.

Līdz zāļu ieviešanai 1950ajos jukušo ārstēšana neko daudz nemainījās, vienīgi dekādi pirms tam, tumšākajā psihiatrijas vēstures periodā, kad Valters Frīmens izmantoja ārstēšanā lobotomiju- asa instrumenta ievietošana galvā caur acu dobumiem (vai nāsīm), ar nolūku iznīcināt priekšējo smadzeņu daļu. Tā bija zāles pret visu, sākot ar depresiju, beidzot ar bērnu hiperaktivitāti. Šī metode kļuva ļoti populāra, tika veiktas vairāk kā 50000 procedūras, no kurām 3000 veica dr. Frīmens pats. Frīmens ticēja lobotomijai arī pēc tam, kad tika diskreditēts. Pēdējos mūža gadus viņš pavadīja apciemojot savus upurus, t.i. pacientus, mēģinot pierādīt, ka viņa darbs ir devis labumu.

Vilijams Leins, kaut arī būdams viens no labākajiem ķirurgiem savā laikā, popularizēja Kolektomiju(resnās zarnas izgriešana), jo domāja, ka resnā zarna ir rudimentārs orgāns, kas izraisa visas veselības problēmas. Savā laikā viņs kolektomiju padarīja par vienu no populārākajām procedūrām, taču vēlāk viņa idejas tika apšaubītas. Ta ka uz zarnam jus te skatities negribetu, ieliku pelmenus, jo cilvēkam pēc resnās zarnas izgriešanas ieteicams ēst pelmeņus. pag, vai arī nav tiesi ieteicams.. nu nezinu.

Otrais Pasaules karš bija laiks, kad zinātne un tehnoloģiju jomās bija gan kritumi, gan kāpumi. Tika izmantotas dažnedažādas metodes ar kurām mēģināja panākt medicīnas attīstību. Šīrõ Išī veica slepenas medicīnas izpētes priekš Japānas, kas prasīja tūkstošiem ķīniešu dzīvības, jo šie izpētes testi bija diezgan brutāli. Viņš grieza nost locekļus(rociņas, kājiņas) lai pētītu asins zudumus, sasaldēja un atkausēja ķermeņa daļas, lai pētītu apsaldējumus, sēja klāt dzīviem cilvēkiem spridzekļus, lai pārbaudītu to efektivitāti, tā teikt. Vēlāk viņš visiem saviem padotajiem piespieda veikt pašnāvības, bet pat guva aizsardzību apmaiņā pret pētījumos gūtajiem datiem un pēc kara esot imigrējis uz ASV, bet to neviens tā īsti nezin.. vismaz ne mēs.

Džozefs Mengele, vācietis, diezgan līdzīgs iepriekš minētajam Išī, jo arī viņš veica visādus dīvainus eksperimentus. Par izmēģinājuma trusīšiem izmantojot koncentrācijas nometnēs ieslodzītos, viņš ar ķīmisku injekciju palīdzību mēģināja mainīt acu krāsas, ar rentgenstariem mēģināja sterilizēt sievietes un secēja dzīvus bēbjus. Bet Mengela lielākā apsēstība bija dvīņi, viņš pat mēģināja radīt Siāmas dvīņus sašujot kopā divus cilvēkus [Tas neizdevās]. Pēc kara viņš aizbēdzis uz Dienvidameriku un tur arī atdevis galus.

Džons R. Brinklejs bija mazas pilsētiņas ārsts, kurš eksperimentēja ar visai savādām lietām. Kad kāds fermeris sūdzējās viņam par savu libido jeb nespēju, dakteris piedāvāja čalim implantēt kazas sēklinieku dziedzerus, jo tieši kazas esot īpaši virilas. Pēc deviņiem mēnešiem dzimušais fermera dēls padarīja Brinkleju par vienu no populārākajiem ārstiem 19. gadsimtā, vismaz līdz brīdim, kad viņam tika atņemta licence. Fermera seksuālās enerģijas pieplūdums bijis tikai psiholoģisks, ķermenim absorbējot svešos dziedzerus, bet Briinklejs uzstāja, ka tas darbojas tikai ar inteliģentiem vīriešiem.

Vēl viens dakteris ar nosliecēm uz sēkliniekiem ir Edvards Bodkins, kurš tika arestēts par 5 nelicenzētu kastrāciju paveikšanu 1999. gadā. Viņš būtu paveicis arī sesto, ja vien viņa pacients nebūtu tomēr nobijies un paziņojis policijai, ka Bodkins plāno kastrēt mazus zēnus. Bodkins sevi reklamēja kā „griezēju”, Underground ķirurgu un galvenais nosacījums bija, ka kastrāti ļaus viņam pārdot nofilmēto precosu videokasetes. Savas „trofejas” viņs turēja burkās pie ledusskapja.