Biedējošas salas, kas tevi nogalinās7

Ramrī sala. Krokodili. Tālāk pastāstīšu vienu stāstu iz Otrā pasaules kara. 1945.gada 19.februāra naktī, apmēram 1000 japāņu karavīru bēga no Sabiedroto spēkiem, un viņi izvēlējās iet caur Ramrī salas purviem. Viņiem uzbruka sālsūdens krokodili, kas uzskatīti par lielākajiem planētas rāpuļiem. Tas, kas notika tālāk bija kā skats no ļaunākās šausmu filmas. Šis incidents ir reģistrēts Ginesa rekordu grāmatā kā "Vislielākā dzīvnieku nodarītā katastrofa cilvēkiem" un "Lielākais nāves gadījumu skaits krokodilu uzbrukumā". No 1000 karavīriem, kas devās purvā, dzīvi ārā iznāca tikai 20. Šī sala ir arī mājvieta gaļas mušām, malāriju pārnēsājošiem odiem un skorpioniem.

Grināra sala. Uz ziemeļiem no Skotijas atrodas Grināra sala, kas reiz bija mājvieta nelielam skaitam iedzīvotāju. Taču Otrā pasaules kara laikā to "iegādājās" Lielbritānijas valdība, lai šeit ierīkotu bioloģisko kara ieroču testu zonu. Testos ietilpa arī ar Sibīrijas mēri pildītu bumbu nomešana uz, tieši šim nolūkam uz salas atstātām aitām. Kad karš beidzās 1945.gadā, sākotnējais īpašnieks vēlējās salu atgūt savā īpašumā, taču valdība pateica, ka tā ir pārāk piesārņota, lai to apdzīvotu cilvēki un dzīvnieki. Tajā pašā laikā salas piesārņotā augsne sāka skaloties uz Skotijas pusi. Astoņdesmitajos gados valdība mēģināja salu attīrīt, izsmidzinot tonnām jūras ūdens un formaldehīdu, lai iznīcinātu atlikušās baktēriju sporas. Ar šo procedūru izdevās attīrīt salas virsējo augsni. Kas to lai zin, kas atrodas dažas pēdas zemāk. Neskatoties uz to, zeme 1997.gadā tika pasludināta par drošu apdzīvošanai.

Ziemeļsentinelas sala. Sentineliešu cilts ir viena no izolētākajām ciltīm pasaulē. Tie apdzīvo džungļus uz Ziemeļsentinela salas Indijas okeānā, un tiek uzskatīts, ka tie tur dzīvo jau 60 000 gadus. Tie ir atvairījuši visus rietumu pasaules mēģinājumus tiem piekļūt un ir pazīstami ar saviem uzbrukumiem tiem, kas pietuvojas pārāk tuvu. Viņi runā neklasificētā valodā un dzen projām jebkādas pētnieku grupas ar šķēpiem un bultām. Tiek lēsts, ka cilts sastāv no ne vairāk kā 500 cilvēkiem, tomēr šķiet, ka viņi dzīvo pietiekami labi un ir pie labas veselības. Vislielākais noslēpums saistībā ar šo cilti ir tas, kā viņiem izdevās izdzīvot 2004.gada Āzijas cunami, kas iznīcināja vairākas Indijas okeāna salas. Tika uzskatīts, ka cilts ir gājusi bojā, jo viņi dzīvoja tiešā cunami ceļā. Drīz pēc cunami gaisā pacēlās helikopters, kas nolidoja ļoti zemu virs salas, meklējot dzīvības pazīmes, paredzot, ka tādas netiks atrastas. Tomēr, sentineliešu cilvēks izskrēja no džungļiem uz pludmali un draudīgi vicinādams šķēpu rokā aizdzina helikopteru prom. Tas ir neticami, ka šis cunami skāra miljoniem civilizētu cilvēku, tomēr sentineliešu cilts pamanījās izdzīvot bez jebkādas palīdzības no ārpasaules. Kā viņiem tas izdevās, iespējams, uz visiem laikiem paliks noslēpumā tīts, jo nevienam tuvākajā nākotnē neizdosies tiem piekļūt.

Faralonu salas. Šī salu grupa tieši pie Sanfrancisko līča ir daudzu okeānu radību dabisks dabas rezervāts. Salu ieskaujošajos zilajos ūdeņos sastopami ziloņu roņi, putni un pat vaļi. Rosīgā zemūdens dzīve šeit piesaista arī lielās baltās haizivis, tādēļ niršana šeit nav ieteicama. Bet ir vēl kāda lieta, kas šīs salas padara par bīstamām apmeklētājiem. Laikā no 1946. līdz 1970.gadam šīs salas un to ieskaujošie ūdeņi tika izmantoti kā radioaktīvo atkritumu izgāztuves. Tiek lēsts, ka šajā laikā ap salām tika nogremdētas vairāk nekā 47 000 , 55-galonu radioaktīvo materiālu mucas. Mēģinājumi apkārtni attīrīt ir bijuši neveiksmīgi, jo neviens tā īsti nezin šeit izgāzto atkritumu apjomu, un precīzu izgāztuvju atrašanās vietu.

Voroždeņijes sala. Dažreiz saukta par "Atdzimšanas salu" šī mazā saliņa Arāla jūrā (tagad pacēlums Arālkuma tuksnesī) kalpoja par sevišķi slepenu Padomju savienības bioloģisko ieroču izpētes vietu. Nākamos 40 gadus zinātnieki šeit pārbaudīja ģenētiski radītas bioloģisko ieroču sporas, to skaitā mēri, bakas un Sibīrijas mēri. 1988.gadā, mēģinot iznīcināt pierādījumus Padomju Savienība visus savus Sibīrijas mēra uzkrājumus izmērcēja balinātājā, un mucās esošos materiālus apraka. ASV zinātnieki 1997.gadā sāka šīs salas izpēti un konstatēja, ka sešos no 11 apbedījumiem sporas ir izdzīvojušas.

Bjørnøya jeb Lāču sala. Lāču sala ir Norvēģijai piederoša sala Barenca jūrā 414 km no Nordkapa un 236 km no Svalbāras. Lielākajā daļā ekspedīciju karšu šķiet, ka tā atrodas tieši nekurienes vidū, un tā arī ir. Tās nomaļā atrašanās vieta, neauglīgās klintis un lietus trūkums padara to par cilvēkiem neapdzīvojamu. Pastāv arī vides problēmas, sakarā ar Padomju atomzemūdenes Komsomoļec nogrimšanu salas dienvidrietumos 1989.gadā (bojā gāja 42 jūrnieki). Ir aizdomas par radioaktīvā materiāla noplūšanu no reaktora, kas salai var radīt nopietnu piesārņojumu. Neskatoties uz salas nomaļo atrašānās vietu, tajā bieži tikušas izvērstas dažādas aktivitātes, ieskaitot akmeņogļu ieguvi, vaļu medības, zvejniecību. 2002. gadā sala kopā ar apkārtējo akvatoriju tika pasludināta par dabas rezervātu.