Bermontiāde2

Bermontiāde jeb Bermonta afēra (vācu: Bermondt-Affäre) bija daļa no Latvijas Brīvības cīņām un Krievijas pilsoņu kara, kurā Latvijas armija kopā ar tās sabiedrotajiem no 1919. gada 8. oktobra līdz 1919. gada 3. decembrim sakāva Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju. Savukārt Lietuvas armija līdz 15. decembrim uzvarēja tās Rietumkrievijas armijas daļas, kas bija pāri robežai atkāpušās uz Lietuvu.Vienlaicīgi smagus zaudējumus 1919. gada oktobrī—decembrī cieta arī citas Baltās kustības armijas — Nikolaja Judeņiča Ziemeļrietumu armija kaujās pie Petrogradas un Antona Deņikina Dienvidkrievijas armija Orlas—Kromu kaujās pret Sarkano armiju, kuras trieciengrupās bija Latviešu strēlnieku divīzijas pulki. Krievu vēsturnieks Cvetkovs uzskata Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas neveiksmīgo uzbrukumu "latviešu separātistiem" pie Rīgas kā vienu no galvenajiem cēloņiem Baltās kustības sakāvei cīņā par Petrogradu 1919. gada rudenī.Neilgi pirms Niedras valdībai padotā karaspēka uzbrukuma Rīgai 1919. gada 17. maijā Berlīnē notika vācbaltiešu un vāciski orientēto krievu politiķu apspriede, kurā tika nolemts Kurzemē veidot jaunu Baltās kustības armiju kņaza Anatola Līvena vadībā cīņai pret lieliniekiem. Pēc Līvena ievainošanas 24. maija kaujā pie Ropažiem brīvprātīgo vervēšanu uzņēmās Pāvels Bermonts, kas 30. maijā ar Baltenlandes vervēšanas biroja (Werbebüro Baltenland) palīdzību nosūtīja uz Kurzemi 350 vīru lielu karaspēka vienību un 12. jūnijā pats ar savu armijas štābu ieradās Jelgavā. Krievijas Augstākais pavēlnieks (Верховный правитель России) admirālis Aleksandrs Kolčaks jaunveidojamo "Rietumu armiju" pavēlēja pakļaut ģenerālim Nikolajam Judeņičam.Pēc 3. jūlija Strazdumuižas pamiera nosacījumiem sakautajam vācu karaspēkam bija jāatstāj Latvijas teritorija, tomēr Vācijas VI rezerves korpusa komandieris Rīdigers fon der Golcs pēc bijušās 8. armijas komandiera ģenerāļa Oto fon Belova pavēles lika pārtraukt evakuācijas darbus. Baltijā esošais Vācijas karaspēks nebija pakļauts Antantes valstu noteiktajiem atbruņošanās noteikumiem, tādēļ Veimāras republikai naidīgie prūšu ģenerāļi to plānoja iesaistīt vēlākajās pilsoņu kara cīņās Vācijas teritorijā vai dibināt separātu Austrumu valsti (Oststaat) bijušajās Vācu ordeņa zemēs no Daugavas līdz Vislai. 9. jūlijā R. fon der Golcs paziņoja, ka neatzīs Kārļa Ulmaņa valdību tik ilgi, kamēr tā pierādīs, ka spēj valdīt un nodrošināt vācbaltiešu tiesības. Pēc vācu spēku atvilkšanas no Rīgas 19. jūlijā Antantes valstu militārās misijas vadītājs Baltijā ģenerālis Huberts Gofs (Gaugh) Olaines tuvumā tikās ar ģenerāli fon der Golcu un pieprasīja visu Vācijai pakļauto bruņoto spēku izvešanu no Baltijas līdz 20. augustam. Fon der Golcs atteicās pildīt Antantes valstu prasību, kā formālo ieganstu minot prasību izpildīt 1918. gada 29. decembra vienošanos ar Latvijas Pagaidu valdību par zemes piešķiršanu vācu karavīriem, kas cīnījušies pret lieliniekiem. Bermonts noslēdza vienošanos ar par tālāko sadarbību ar fon der Golcu un atteicās izvest viņam pakļautās "grāfa Kellera vārdā nosauktā Rietumu brīvprātīgo korpusa" (Западный добровольческий генерала-от-кавалерии графа Келлера корпус) pa jūru uz ģenerāļa Judeņiča kontrolēto Narvu, jo "viņam var pavēlēt tikai Krievijas ķeizars, kāda pagaidām nav".[2]22. jūlijā Berlīnē tika nodibināta Rietumkrievijas militāri politiskā padome barona Ludviga Knoringa vadībā, kurā līdzdarbojās arī bijušais Vidzemes landmaršals un Apvienotās Baltijas hercogistes Reģentu padomes vadītājs Ādolfs Pilars fon Pilhavs, kā arī lielrūpnieki Andrejs Rēmers (Roemmer), Hermanis fon Bergs, krievu ģenerālis V. Biskupskis un pulkvedis Pjotrs Durnovo. Padome plānoja pēc Krievijas impērijas atjaunošanas piešķirt neatkarību Polijai un Somijai, bet Baltijas provincēm piešķirt autonomiju, līdzīgi kā pirmskara Somijas lielhercogistei. Tomēr jau 23. jūlijā Vācijas ārlietu ministrs Hermanis Millers oficiāli paziņoja, ka Vācijas valdība neiejauksies bijušās Krievijas impērijas problēmās un vēlas izvest karaspēku no Latvijas cik ātri vien iespējams. 25. jūlijā vācu virspavēlniecība likvidēja VI rezerves korpusu, bet 27. jūlijā ap 10 000 vācu karavīri Jelgavā manifestēja pret šo lēmumu un publiski zvērēja neatstāt Kurzemi, kamēr nedabūs solīto zemi. Tika uzsākta brīvprātīgo korpusu (Freikorps) veidošana. 30. jūlijā Bermonts publicēja uzsaukumu, kurā skaidroja, ka viņa komandētais "ķeizariskās Krievijas karaspēks" ir ceļā atbrīvot savu dzimteni un grib Latvijā vienīgi sakārtoties un palīdzēt arī latviešiem atjaunot kārtību un mieru sargāt Latviju.1. augustā Antantes bruņoto spēku virspavēlnieks maršals Fošs pavēlēja vācu karaspēku atvilkt no Baltijas līdz 30. augustam, bet ģenerālis fon der Golcs prasīja savai vadībai uzturēt to līdz oktobrim. 12. augustā uz Vāciju aizbrauca daļa no VI rezerves korpusa II brigādes daļām, bet atlikušās apvienojās karaspēka grupā "Baltiešu zeme" (Baltenland). Šauļu brigādes vietā tika izveidots Dībiča brīvkorpuss, bet Liepājas garnizona vietā Plēves grupa. Dzelzsdivīzijas komandieris majors atteicās evakuēt savu vienību uz Austrumprūsijas teritoriju, ja nesaņems garantijas savu karavīru nodrošinājumam. Vācu kontrolētajā teritorijā atbruņoja Latvijas armijas komandantūras un nošāva tās atbalstītājus, piemēram, 11. augustā Talsu pilsētas galvu Kundziņu.14. augustā Bermonts nosūtīja ziņojumu Krievijas Augstākajam pavēlniekam admirālim Kolčakam ziņojumu par sava korpusa plāniem uzbrukt Daugavpilij un tālāk caur Veļikije Lukiem virzīties Vologdas virzienā.Naktī uz 25. augustu vācu karavīri ar Vācijas impērijas melnbaltsarkanajiem karogiem uzbruka Latvijas Pagaidu valdības karaspēka Jelgavas komandantūrai un norāva Latvijas karogu. Zemgalē esošās dumpīgā karaspēka daļas apvienojās Vācu leģionā, kurā bija ap 14 000 karavīru ar 56 lielgabaliem, 156 automātiskajiem ieročiem, 64 lidmašīnām un bruņotajiem automobiļiem.26. augustā Antantes un Latvijas armijas karavīru kontrolētajā Rīgā notika Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas valdību pārstāvju kopīga apspriede kopā ar Judeņiča Ziemeļrietumu un Bermonta Rietumkrievijas armiju pārstāvjiem. Lai saglabātu antisovjetisko spēku vienotību, Antantes valstu pārstāvji atļāva vācu brīvprātīgo daļām iekļauties Bermonta komandētā Rietumu korpusa sastāvā. 5. septembrī Bermonts publicēja pavēli, kurā ģenerālis Judeņičs viņu iecēlis par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas (Западная добровольческая армия) pavēlnieku. Tika plānots kopēja uzbrukuma sākums 1919. gada 15. septembrī un Bermonts sāka neauglīgas sarunas ar Antantes pārstāvjiem par pāriešanu viņu pusē. Lai sašķeltu sabiedroto vienotību, Padomju Krievijas piedāvāja Igaunijas valdībai 1919. gada 31. augustā sākt miera sarunas, 11. septembrī izteica to pašu piedāvājumu Somijas un Latvijas valdībām, bet 15. septembrī Lietuvas valdībai.Ja bus pieprasijums bus otra dala