Daļa revolucionāro sindikālistu 1914. gadā pameta sociālistus strīdā par Itālijas iesaistīšanos Pirmajā pasaules karā. Šī grupa 1914. gada oktobrī izveidoja Fasci d'azione rivoluzionaria internazionalista, kurai pievienojās arī Musolīni. Viņš uzskatīja ka karš stiprinās relatīvi nesen (1870. gadā) izveidoto Itālijas karalisti. Kad Itālija pievienojās Sabiedrotajiem, lai cīnītos ar Vāciju, Musolīni pieteicās armijā un kādā kaujā tika ievainots metot granātu. Itālija karā laikā piedzīvoja vairākas smagas sakāves un gaidītās uzvaras triumfa vietā valsts pēc kara pārdzīvoja smagu krīzi, kā arī pieaugošu sociālistu un komunistu aktivitāti. Dienesta laikā Musolīni ieguva kaprāļa pakāpi.
Fašistu politiskā partija tika izveidota 1919. gada pavasarī, bet 1921. gadā Musolīni tika ievēlēts parlamentā. Komunistu, sociālistu un anarhistu iebiedēšanai no armijas veterāniem tika iezveidotas paramilitāras fašistu vienības (tautā sauktas par Melnkrekliem). Valstī valdošie politiķi nespēja nostabilizēt situāciju un fašisti tiem šķita pieņemama alternatīva kārtības ieviešanai. Pēc leģendām apvītā Marcia su Roma (Marša uz Romu), 1922. gada 28. janvārī karalis Vittorio Emanuele III uzaicināja Musolīni kļūt par premjerministru. Pirmajos varas gados Mussolīni vadīja koalīcijas valdību, kurā iekļāvās arī nacionālisti, liberāļi un populisti. Viņš nostiprināja valsts kontroli un veicināja valsts un fašistiskās partijas institūciju saplūšanu. Fašistu paramilitārās vienības tika integrētas Itālijas bruņotajos spēkos. Izmantojot varas dotās priekšrocības, lai traucētu citām partijām, 1924. gada aprīļa vēlēšanās fašistu partija ieguva vairākumu parlamentā. Sociālistu deputāta Džakomo Mateotti, kurš bija aicinājis anulēt vēlēšanas, slepkavība izraisīja nopietnu Musolīnī valdības krīzi, taču vājā opozīcijas un karaļa reakcija deva signālu Musolīni, ka viņa pozīcijas nav apdraudētas. 1925. gada 3. janvāra runā Musolīni uzņēmās atbildību par Mateotti slepkavību, vienlaikus nodibinot faktisku fašistu diktatūru un izbeidzot pēdējās politiskās brīvības paliekas, pabeidzot fašisma kustības un valsts saplūšanu.
Musolīni ārpolitika bija agresīvi imperiālistiska, ar mērķi vismaz daļēji atjaunot seno Romas impēriju. 1935. gadā Itālija iebruka Etiopijā. Kara laikā itāļi pārkāpa lielu daļu līdz tam pieņemto kara normu - tika lietoti ķīmiskie ieroči, vairākas reizes bombardētas Sarkanā Krusta hospitāļi, terorizēti un slepkavoti mierīgie iedzīvotāji. Sagūstītie etiopiešu kareivji tika dzīvi izmesti no lidmašīnām. Pēc Etiopijas imperatora Haile Selasije I došanās trimdā un galīgas valsts iekarošanas, 1936. gada maijā Musolīni pasludināja, ka ir izveidota Itālijas impērija. Tā rezultātā pasliktinājās Musolīni attiecības ar demokrātiskajām rietumvalstīm un viņš sāka tuvināties Hitleram.
1936. gada 25. oktobrī tika parakstīts Itālijas-Vācijas draudzības līgums. Pēc tā parakstīšanas, Musolīni runāja par jaunas ass izveidošanu, ap kuru turpmāk griezīsies visas Eiropas valstis. Šajā ass valstu aliansē Musolīni, neskatoties uz ilgāku atrašanos pie varas, bija vājākais partneris un viņam nācās sekot nacistu politikai. Piemēram, kopējot nacistu likumus, Itālijā tika pieņemti antisemītiski likumi.