Benito Musolīni1

Itālijas diktatoru Benito Musolīni pagājušā gadsimta 30. gados slavēja visi Eiropas valstsvīri, savukārt tālaika Latvijas valdība Dučem piešķīra Lāčplēša ordeni. Benito Musolīni dzimis 1883. gada 29. jūlijā. Noslieces uz fašismu un anarhiju “Dučem” parādījās jau bērnībā, jo viņa tēvs Alessandro Musolīni bija anarhists.

Musolīni par politiku aktīvi sāka interesēties 1900. gadā nogalē, un jau 1901. gada 1. maijā jaunais sociālists anarhists Benito Musolīni atzīmēja Starptautisko darbaļaužu solidaritātes dienu ar pirmo savā mūžā revolucionāro akciju. Benito kopā ar domubiedriem iebarikādējās skolā, kurā viņš strādāja par sākumskolas pasniedzēju, padzina no mācību iestādes tās direktoru un vairumu skolotāju, taču, lai akcija izskatītos draudīgāka, dažus no saviem kolēģiem pasniedzējiem atstāja par ķīlniekiem. Izklieguši vairākus marksistiskus un anarhistiskus saukļus, jaunieši beidza revolucionāro pasākumu, neizvirzīdami nekādas prasības vai mērķus. Pirmā politiskā akcija palika bez ievērības, tiesa, par huligāniskām rīcībām Benito bija jāatstāj skolotāja amats. Tajā pašā gadā Benito kļuva par dzimtā ciema «darbaļaužu komitejas» vadītāju, kuras sapulcēs uzstājās ar kvēlām runām. Taču mazajā Itālijas ciemā ļaudis ne īpaši interesējās par politiku. Lai izvairītos no iesaukšanas itāļu armijā, Musolini bēga uz Šveici (kur tika aizturēts par klaidonību) un vēlāk uz Austroungāriju, kur no 1909. gada strādāja sociālistu avīzē. Pēc atgriešanās Itālijā, viņš sāka strādāt par redaktoru itāļu sociālistu lielākajā avīzē Avanti!

Daļa revolucionāro sindikālistu 1914. gadā pameta sociālistus strīdā par Itālijas iesaistīšanos Pirmajā pasaules karā. Šī grupa 1914. gada oktobrī izveidoja Fasci d'azione rivoluzionaria internazionalista, kurai pievienojās arī Musolīni. Viņš uzskatīja ka karš stiprinās relatīvi nesen (1870. gadā) izveidoto Itālijas karalisti. Kad Itālija pievienojās Sabiedrotajiem, lai cīnītos ar Vāciju, Musolīni pieteicās armijā un kādā kaujā tika ievainots metot granātu. Itālija karā laikā piedzīvoja vairākas smagas sakāves un gaidītās uzvaras triumfa vietā valsts pēc kara pārdzīvoja smagu krīzi, kā arī pieaugošu sociālistu un komunistu aktivitāti. Dienesta laikā Musolīni ieguva kaprāļa pakāpi.

Fašistu politiskā partija tika izveidota 1919. gada pavasarī, bet 1921. gadā Musolīni tika ievēlēts parlamentā. Komunistu, sociālistu un anarhistu iebiedēšanai no armijas veterāniem tika iezveidotas paramilitāras fašistu vienības (tautā sauktas par Melnkrekliem). Valstī valdošie politiķi nespēja nostabilizēt situāciju un fašisti tiem šķita pieņemama alternatīva kārtības ieviešanai. Pēc leģendām apvītā Marcia su Roma (Marša uz Romu), 1922. gada 28. janvārī karalis Vittorio Emanuele III uzaicināja Musolīni kļūt par premjerministru. Pirmajos varas gados Mussolīni vadīja koalīcijas valdību, kurā iekļāvās arī nacionālisti, liberāļi un populisti. Viņš nostiprināja valsts kontroli un veicināja valsts un fašistiskās partijas institūciju saplūšanu. Fašistu paramilitārās vienības tika integrētas Itālijas bruņotajos spēkos. Izmantojot varas dotās priekšrocības, lai traucētu citām partijām, 1924. gada aprīļa vēlēšanās fašistu partija ieguva vairākumu parlamentā. Sociālistu deputāta Džakomo Mateotti, kurš bija aicinājis anulēt vēlēšanas, slepkavība izraisīja nopietnu Musolīnī valdības krīzi, taču vājā opozīcijas un karaļa reakcija deva signālu Musolīni, ka viņa pozīcijas nav apdraudētas. 1925. gada 3. janvāra runā Musolīni uzņēmās atbildību par Mateotti slepkavību, vienlaikus nodibinot faktisku fašistu diktatūru un izbeidzot pēdējās politiskās brīvības paliekas, pabeidzot fašisma kustības un valsts saplūšanu.

Musolīni ārpolitika bija agresīvi imperiālistiska, ar mērķi vismaz daļēji atjaunot seno Romas impēriju. 1935. gadā Itālija iebruka Etiopijā. Kara laikā itāļi pārkāpa lielu daļu līdz tam pieņemto kara normu - tika lietoti ķīmiskie ieroči, vairākas reizes bombardētas Sarkanā Krusta hospitāļi, terorizēti un slepkavoti mierīgie iedzīvotāji. Sagūstītie etiopiešu kareivji tika dzīvi izmesti no lidmašīnām. Pēc Etiopijas imperatora Haile Selasije I došanās trimdā un galīgas valsts iekarošanas, 1936. gada maijā Musolīni pasludināja, ka ir izveidota Itālijas impērija. Tā rezultātā pasliktinājās Musolīni attiecības ar demokrātiskajām rietumvalstīm un viņš sāka tuvināties Hitleram.

1936. gada 25. oktobrī tika parakstīts Itālijas-Vācijas draudzības līgums. Pēc tā parakstīšanas, Musolīni runāja par jaunas ass izveidošanu, ap kuru turpmāk griezīsies visas Eiropas valstis. Šajā ass valstu aliansē Musolīni, neskatoties uz ilgāku atrašanos pie varas, bija vājākais partneris un viņam nācās sekot nacistu politikai. Piemēram, kopējot nacistu likumus, Itālijā tika pieņemti antisemītiski likumi.

Bija jūtama liela kara tuvošanās, un Musolīni paziņoja par saviem nodomiem anektēt Maltu, Korsiku un Tunisiju. Viņš runāja par jaunas Romas impērijas izveidošanu, kura ietvertu arī Lībiju, Ēģipti un Keniju. 1939. gada aprīlī pēc īsa kara tika anektēta Albānija. Pēc Vācijas uzbrukuma Polijai un Otrā pasaules kara sākuma, Musolīni tomēr izlēma pasludināt, ka Itālija ir "nekarojoša" valsts, lai nogaidītu, kura no karā iesaistītajām pusēm uzvarēs. Vācu armijai jau tuvojoties Parīzei, Musolīni pieteica karu Francijai un Lielbritānijai. 1940. gada 28. oktobrī, turpinot Balkānu kampaņu, itāļi no iekarotās Albānijas teritorijas uzbruka Grieķijai, taču grieķi pretojās tik veiksmīgi, ka itāļi zaudēja pat 1/3 Albānijas. Lai glābtu savu ass partneri no apkaunojuma, Hitlers uzbruka un iekaroja Grieķiju.Sekojot Hitleram, Musolīni 1941. gada jūnijā pieteica karu PSRS un decembrī arī ASV.

1943. gada 25. jūlijā, pēc ass valstu sakāves Ziemeļāfrikā, zaudējumiem karā ar PSRS un Angļu-amerikāņu desanta Sicīlijā, lielākā daļa Mussolīni līdzgaitnieku Fašistu Lielajā Padomē vainoja viņu Itālijas neveiksmēs. Tajā pašā dienā Vittorio Emanuele III paziņoja Musolīni, ka viņš tiek atcelts no premjerministra amata. Izejot no karaļa pils, Musolīni tika arestēts un nogādāts uz vientuļu viesnīcu kalnos. Lai arī vācu armija jau līdz tam atradās Itālijā, tā tagad pārņēma pilnīgu kontroli pār Itāliju un Itālija kļuva par okupētu valsti. Musolīni no gūsta atbrīvoja vācu specvienības kareivji, kas vientuļo kalna viesnīcu sasniedza ar planieriem. Viņš Ziemeļitālijā nodibināja Itālijas Sociālo Republiku (Repubblica Sociale Italiana), taču faktiski Musolīni bija tikai vāciešu marionete, un to lieliski saprata. Šajā laikā Musolīni sarakstīja grāmatu "Mans ceļš uz varu un tās zaudēšana". 1945. gada 28. aprīli pie Komo ezera tika nošauts un pakārts bēguļojošais itāļu diktators Benito Musolini. Duče bija pārģērbies par vācu karavīru un kopā ar savu mīļāko Klāru Petrači mēģināja aizbēgt uz Šveici, tomēr itāļu partizāni viņus notvēra un nekavējoties nošāva. Pēc nāvessoda izpildīšanas Musolini, Klāras un dažu viņa tuvāko līdzgaitnieku līķi tika nogādāti Milānā un Loreto laukumā publiski pakārti aiz kājām uz gaļas āķiem.