1914.gada augustā, 750 000 vācu karavīru šķērso neitrālās Beļģijas robežu un sāk nežēlīgi slepkavot beļģu civiliedzīvotājus un dedzināt pilsētas. Šizofrēniskie vācieši pastrādā šos zvērīgos kara noziegumus aiz bailēm no partizāniem - lielākoties tikai pašu izdomātiem!
Beļģijas iedzīvotāju nelaimju cēlonis bija viņu nelielās valsts ģeogrāfiskais stāvoklis. Tā atradās starp Franciju un Vāciju - divām naidīgām valstīm, kurām viegli varēja rasties kārdinājums izmantot neitrālās Beļģijas teritoriju, lai negaidīti uzbruktu savai niknākajai pretiniecei. Tieši to tagad bija iecerējusi Vācija. Saskaņā ar Vācijas armijas ģenerālštāba apstiprināto plānu vācu karaspēka vienībām bija strauji jāšķērso Beļģija un negaidīti jāiebrūk Francijas ziemeļu daļā, tad jāpagriežas uz dienvidiem, jāielenc galvaspilsēta Parīze un visbeidzot - visa Francijas ar armija. Kad franču karaspēks būtu nonācis milzīgajā "maisā", Francija būtu spiesta padoties. Taču šim ambiciozajam plānam, ko jau 20 gadsimta sākumā bija sagatavojis Vācijas armijas ģenerālštāba priekšnieks Alfrēds fon Šlīfens, bet vēlāk koriģējis nākamais armijas virspavēlnieks Helmūts fon Moltke, bija kāds trūkums. Eiropas lielvalstis (kopā ar Vāciju) bija garantējušas Beļgijas neitralitāti.
"Tas ir tikai papīra gabals," nicīgi paziņoja Vācijas kanclers Teobalds fon Betmans-Holvegs par dokumentu, ko bija parakstījusi viņa paša valsts. Kanclers aicināja Belģiju valdību būt "labvēlīgi neitrālai" un ļaut ķeizariskās Vācijas armijai šķērsot valsti. Vācijas priekšlikums bija pilnīgi absurds, jo valsts, kura ielaiž savā teritorijā svešu karaspēku, vairs nav neitrāla. Tāpēc Beļģijas valdība 3. augustā nešaubīgi noraidīja Vācijas aicinājumu. Nākamajā rītā ap astoņiem pirmie no aptuveni 750 000 vācu karavīru šķērsoja Beļģijas robežu pie Žemnišas pilsētas. Vācu karaspēka ieiešanu Beļģijā oficiāli attaisnoja ar to, ka Francijas karaspēks jau esot pārkāpis šīs valsts neitralitāti. Vācu virsniekiem bija līdzi paziņojums ar jau agrāk izteikto prasību: "Ļaujiet mūsu karaspēkam netraucēti šķērsot valsti, un Beļģija tiks saudzēta. Bez jebkādas pretestības gadījumā bez želastības izmantosim spēku." Vācu jātnieku vienībai sekoja bezgalīgas kājnieku kolonnas. Vācu karavīri bija pārliecināti, ka Beļģijas armija neķersies pie ieročiem. Tāpēc iebrucējiem kopumā bija mierīgs prāts. Pirmajā iebrukuma dienā notika tikai daži vardarbīgi incidenti, bet tad vācieši sajuta asiņu garšu.