Laikā no 1934. līdz 1964. gadam Alkatrazas pastiprinātā drošības režīma federālajā labošanas iestādē mitinājās Amerikas visbīstamākie kriminālnoziedznieki. Līdzās nāvessodam, biļete uz Alkatrazu bija visbargākais sods, kādu noziedznieks varēja saņemt.
1930. gados noziedzība Amerikas Savienotajās valstīs bija ārpus kontroles. Piemēram, 1932.gadā notika 630 banku aplaupīšanas. Gangsteri aplaupīja bankas, turēja gūstā ķīlniekus, uzspridzināja seifus, un ja bija nepieciešams, arī nogalināja bankas darbiniekus un policistus. ASV vidējos rietumus terorizēja Bārkera-Karpisa banda, kas aplaupīja desmitiem banku un nogalināja ikvienu savā ceļā. Čikāgā Als Kapone vadīja milzīgu organizētās noziedzības tīklu. Gangsteri izprātoja jaunus veidus, kā izbēgt no cietumiem. Ieslodzītie sāka nemierus un uzbruka apsargiem. Tādēļ federālās varas nolēma visus bīstamākos gangsterus, miera traucētājus un cietuma izbēgšanas ekspertus nosūtīt uz Alkatrazu no kuras izbēgt bija praktiski neiespējami. Alkatrazas sala bija viņu jaunās mājas.
Bēdīgi slaveni Alkatrazas cietumnieki9
Als Kapone. Sausā likuma laikos Amerikā savu noziedzīgo impēriju būvēja tadi gangsteri kā Als Kapone. 1920.gada janvārī spēkā stājušais alkohola aizlieguma likums nemazināja amerikāņu vēlmi pēc izklaidēm ar iedzeršanu. Cilvēki bija spiesti vērsties pie noziedziniekiem, lai tiktu pie kausa auksta alus un tas daudzus līdz šim likumpaklausīgos pilsoņus padarīja par likuma pārkāpējiem. Čikāgas gangsteru karalis Als Kapone gadā pelnīja 60 miljonus dolāru, apmierinot iedzīvotāju kāri pēc alkohola, sievietēm un azartspēlēm. Als Kapone bija kā filmu zvaigzne. Smēķēdams dārgus cigārus un tērpies elegantos uzvalkos viņš gozējās fotogrāfu zibspuldžu gaismās beisbola spēlēs un labdarības pasākumos, pārvietojās ar 1928.gada Cadillac Town Sedan, kuru aizsargāja 1360 kilogrami tērauda bruņu un ložu droši logi. Sabiedrībai viņš atgādināja Robinu Hudu, kurš zaga no bagātajiem un deva nabagajiem. Kapone audzēja šo reputāciju. Viņš ziedoja savu noziedzībā iegūto naudu labdarībai, un atvēra zupas virtuvi. "Nevaru mierīgi noskatīties, kā cilvēki dzīvo uz ielas badā un aukstumā", viņš atzinās intervijā kādai avīzei. Liekas, ka mafijas boss to teica no sirds. 1929.gada 14. februārī septiņi Bagsa Marons bandas locekļi tika ievilināti kādā garāžā Čikāgā. Tur vairāki vīri maskējušies kā policisti atklāja uguni uz viņiem. Tas kļuva pazīstams kā Svētās Valentīndienas slaktiņš. Nespēdami pierādīt Kapones vainu nopietnās apsūdzībās, tostarp jau pieminētā slaktiņa organizēšanā, varas iestādes beidzot arestēja Kaponi par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nosūtīja viņu uz Atlantas stingra režīma cietumu. Atlantā Kapone veiksmīgi uzpirka cietuma sargus un valdības amatpersonas, saņemot īpašu attieksmi. Nonākot Alkatrazā Kapone vairs nebija slavens. Viņš nesaņēma nekādu īpašu attieksmi. Viņš spēlēja bandžo cietuma grupā un strādāja bibliotēkā.
Džordžs "Mašīnpistole" Kellijs. Džordžs Kellijs nāca no turīgas ģimenes Tenesī un apmeklēja koledžu. Daudzi uzskata, ka viņa sieva Katrīna lika viņam nostāties uz noziegumu takas. Pirms tikšanās ar Katrīnu, viņš dzīvoja mierīgu dzīvi un likumsargu redzeslokā nenonāca. Viņa nopirka viņam mašīnpistoli un iepazīstināja viņu ar bēdīgi slaveniem gangsteriem. Pēc viņu kāzām Kellijs kļuva par banku laupītāju. FIB meklētāko noziedzinieku plakāts viņu raksturoja kā "ekspertu mašīnpistoļu šaušanā". Pēc bagātā naftas magnāta Čārlza Uršela nolaupīšanas viņš tika nosūtīts uz Levenvortas cietumu Kanzasā. Cietumā viņš lielījās, ka spēs izlausties no cietuma vēl pirms Ziemassvētkiem. Varas iestādes viņu uztvēra nopietni un nosūtīja uz Alkatrazu. Tur viņš vairs nebija tik lecīgs un tika uzskatīts par paraugu citiem ieslodzītajiem. Lai gan Kellijs bieži mēdza lielīties par noziegumiem, kurus nebija veicis, viņš savu laiku Alkatrazā pavadīja mierīgi, bez konfliktiem un sēdēšanas karcerī. Viņš arī bija altārzēns cietuma kapelā un strādāja veļas mazgātavā.
Rojs Gārdners. Atšķirībā no citiem sava laika noziedzniekiem, Gārdners parasti darbojās viens. Viņš ieguva slavu aplaupot vilcienus. Viņš tika dēvēts par meklētāko noziedzinieku Klusā okeāna piekrastes vēsturē, un par viņa galvu trīs reizes mazāk nekā gada laikā tika piesolīta 5000 dolāru atlīdzība. Laikraksti rietumos viņu devēja par "Smaidīgo bandītu", "Pasta vilcienu bandītu", un "Izbēgšanas mākslinieku karali". Reiz Gārdners pamanījās izbēgt no braucoša vilciena. Viņš izbēga arī no Maknīla salas cietuma, izgriežot caurumu žogā un aizpeldot uz krastu. Alkatrazā visi viņa bēgšanas mēģinājumi bija neveiksmīgi, taču viņš joprojām sargiem sagādāja milzu galvassāpes. Būdams tur viņš sarakstīja savus memuārus, "Ellkatraza : Izmisuma klints". Tas bija viens no pirmajiem atmiņu stāstiem par dzīvi šajā cietumā. Viņš apgalvoja, ka Levenvortas un Atlantas cietumi ir vasaras kūrorti salīdzinājumā ar Alkatrazu.
Henrijs Jangs. Henrijs Jangs bija viens no nelabojamākajiem ieslodzītajiem, kāds jebkad sēdējis kādā no Alkatrazas kamerām. Pēc vairākiem Janga vardarbīgajiem izlēcieniem Maknīla salas cietumā, advokāts J. M. Simpsons lūdza Janga pārvešanu uz Alkatrazu. Tur Jangs cietuma apsargiem radīja vienas vienīgas nepatikšanas. Viņš vadīja vispārēju darba streiku, no savas kameras apmētāja apsargus ar dažādiem priekšmetiem un mēģināja izbēgt no Alkatrazas. Viņš nogalināja ieslodzīto vārdā Rufus Makeins. Jangs apgalvoja, ka ir patopsiholoģijas eksperts. Lai gan viņš vienmēr tika uzskatīts par garīgi nestabilu, viņš uzvedība kļuva arvien dīvaināka. Viņš ieņēma dīvainas pozas un atteicās ēst, kam sekoja intensīvas smieklu vai raudu lēkmes. Viņš apgalvoja, ka citi ieslodzītie viņu vajājot. Cietuma vadība bija neizpratnē. Viņš bija vai nu patiešām garīgi slims, vai arī liels meistars garīgu traucējumu tēlošanā. Lai vai kā, Jangs 1972.gadā tika atbrīvots. Kur viņš devās un, ko darīja tālāk nav zināms. Viņš pazuda un vairs nekad netika redzēts vai dzirdēts.
Alvins "Biedējošais" Karpiss. Alvins Karpiss bija Kanādā dzimis (naturalizēts amerikānis) lietuviešu izcelsmes noziedzinieks, pazīstams kā Bārkera-Karpisa bandas līderis. Karpiss Alkatrazā pavadīja 26 gadus, vairāk laika nekā jebkurš cits ieslodzītais. Noziedzības pasaulē viņš iesaistījās no desmit gadu vecuma, palīdzot alkohola kontrabandistiem. Kopā ar Bārkeru brāļiem Doku un Fredu viņš aplaupīja bankas, pasta vilcienus un nošāva nevainīgus garāmgājējus. Karpisam bija gandrīz ģēnija IQ un viņš bija visu noziedzīgo operāciju smadzenes. Viens no bandas biedriem Freds Hanters viņu raksturoja kā "ļoti gudru". Viņam bija izcila redzes atmiņa. Karpiss Alkatrazā nebija labi ieredzēts. Viņš bieži sūdzējās par slikto attieksmi pret viņu un kāvās ar citiem ieslodzītajiem. Viņš daudz lasīja. Sava ļaunā smaida dēļ viņi deva viņam iesauku "Biedējošais".
Arturs "Doks" Bārkers. Bārkers bija bēdīgi slavenās Bārkeru ģimenes loceklis. 20.gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Bārkers in viņa brālis izdarīja neskaitāmus noziegumus, tostarp laupīšanas, nolaupīšanas un slepkavības. 1939.gadā Bārkers un trīs citi ieslodzītie mēģināja aizbēgt no Alkatrazas. Viņi izzāģējās cauri četrām cietuma restu rindām, noslēpjot bojājumus ar špakteli. Miglainā naktī viņi pārrāpās pāri augstajām cietuma sienām un aizbēga uz pludmali. Apsargi pamanīja viņus un lika viņiem pacelt rokas gaisā. Kad viņi nepaklausīja, apsargi atklāja uguni, sašaujot tos kājās. Vēl viens šāviens no patruļas laivas trāpīja Bārkeram galvā. Bārkers tika atkārtoti sagūstīts, bet no gūtajiem ievainojumiem nomira mazāk nekā 24 stundas vēlāk.
Roberts "Putnu mīlis" Strauds. Roberts Strauds kļuva slavens, kad Holivuda uzņēma filmu "Alkatrazas putnu mīlis". Filmā viņš tika attēlots kā jauks un laipns vīrs, kurš savā kamerā audzēja putnus. Patiesībā, Alkatrazā putni viņa kamerā nekad nav bijuši, jo tas bija aizliegts. Putnus viņš pētīja savā kamerā Levenvortas cietumā Kanzasā. Interese par putniem Straudam parādījās pēc kanārijputniņu ligzdas atrašanas. Viņš paņēma putnus un atnesa tos uz savu kameru ārstēšanai. Cietuma vadība ļāva Straudam savā kamerā izveidot aviāriju un laboratoriju, kur viņš varēja pētīt, pavairot un ārstēt putnus. Viņš arī sarakstīja divas grāmatas par kanārijputniņiem. Alkatrazā ieslodzītie un sargi baidījās un ienīda Straudu. Kad iznāca filma "Alkatrazas putnu mīlis", daudzi cilvēki lūdza viņu atbrīvot. Kad policisti viņam jautāja, ko viņš darīs, ja tiks atbrīvots, Strauds atbildēja, ka viņam ir saraksts ar cilvēkiem, kas jānogalina.
Džons un Klerenss Englini. Kad Englinu brāļi pievērsās noziedzībai, viņi centās nevienu neievainot. Kad viņi aplaupīja kādu iestādi, viņi izvēlējās laiku, kad tā bija slēgta, lai nevienam nesāpētu. Viņi aplaupīja bankas bruņoti tikai ar rotaļu ieroci. 1958.gadā viņi aplaupīja Kolumbijas iekrājumu banku Alabamā. Pēc tam, kad viņš tika notverts, Džons (pa kreisi) mēģināja izbēgt no štata cietuma un tika pārvests uz Alkatrazu. Tāda paša iemesla dēļ drīz viņam Alkatrazā pievienojās viņa brālis Klerenss ( pa labi). 1962.gada 11.jūnijā Frenks Moriss un Englinu brāļi aizbēga no Alkatrazas. Vienīgais zināmais gadījums, kad kādam tas izdevies. Šo bēgšanu viņi bija plānojuši deviņus mēnešus. Ar cietuma kafejnīcās nozagtām karotēm un izmestiem zāģa asmeņiem, viņi katru nakti piecu mēnešu garumā rakās pūstošajā cementā viņu kameras aizmugurējā daļā. Bojājumus viņi noslēpa ar ventilācijas restēm. Tajā pašā laikā viņi nozaga 50 lietus mēteļus un izgatavoja no tiem plostu. Lietus mēteļus viņi sašuva kopā. Tā kā brāļi zināja, ka nakts laikā sargi katru stundu pārbaudīs viņu kameru, viņi izgatavoja 2 manekenus. Manekeni bija neapstrādāti, līdzīgi īstam cilvēkam. Tie bija dekorēti ar ādas krāsas krāsu un cilvēku matiem no cietuma frizētavas. 1962.gada 11.jūnijā Frenks Moriss un Englinu brāļi izrāpās pa kamerā izrakto caurumu. Viņi paņēma plostu un uznesa to uz jumtu. No jumta viņi norāpās 15 metrus uz leju pa lietus notekcauruli un skrēja uz krastu. Viņi iesēdās plostā un devās līcī. Tā bija pēdējā reize, kad kāds šos trīs vīrus bija redzējis. Visticamāk, viņi no plosta izkrita un noslīka. Ūdens temperatūra bija +12 grādi pēc celsija. Līcī tika atrasti plosta gabali. Urbānās leģendas par viņu izdzīvošanu tiek stāstītas līdz pat šai dienai.
Tev patiks šie raksti
No salas līdz pilsētai vizuāli šķiet, ka nav pārāk liels attālums, labam peldētājam mierīgi paveicams, bet tika pierādīts, ka straumju un ūdens temperatūras dēļ tas neesot izdarāms.
