Bēdīgi slavenās Lotosa pēdiņas25

Loģiski, ka jau nākamajās dienās bērnam (ak, vai es minēju, ka procedūru uzsāka meitenēm, kuras sasniedza 4-6 gadu vecumu?) sākās spiedošas sāpes. Saites spieda pirkstus (iedomājies savu 39. izmēra kāju ievietot arvien mazākā un mazākā izmērā), radot neciešamas sāpes. 

Meitenēm pēc iespējas vairāk un biežāk lika staigāt. Māte un ģimenes sievietes meiteni sita, dzina uz priekšu - šurpu - turpu. Apsēsties nedrīkstēja, tikai tik daudz, lai ievilktu elpu un paēstu. 

Dzimtas vecajām sievietēm tas bija liels atvieglojums, lepnums dzirdēt, kā krakšķ un lūst pirkstu kauli meitenei. Nepārprotiet - līdzjūtības nebija vien klasiskajā izpratnē.

Mazās lotosa pēdiņas, ja meitene izdzīvoja un pēdas izveidojās pēc pieņemtajiem standartiem maksimāli mazas, bija visai dzimtai biļete uz labāku dzīvi. Proti, tas pavēra iespēju meitenei ieprecēties pat imperatora galmā. Kā kalponei, kā konkubīnei, piemēram. Vai vienkārši labā ģimenē, kura ir bagātāka un naudīgāka.

Protams, ka ne jau vienmēr bērni - mazās meitenes labprātīgi pakļāvās šai procedūrai, kura noritēja visai uzstājīgi, vardarbīgi, bieži meitēnam mēģinot izlocīties, kā rezultātā - satinot kājiņas steigā un nekārtīgi.

Tiklīdz pēdiņas nosietas, tika likts staigāt. Par spīti drausmīgajām sāpēm. Loģiski, ka meitenes sākumā centās staigāt liekot uzsvaru uz papēžiem, bet tas parasti beidzās ar mātes vai vecmāmiņas pļauku. Nedrīkstēja tā staigāt, jo pirksti taču ir jāsalauž! 

Ik reizi, kad pēdas tika pārtītas, pietinot bintes ciešāk, sajūtas bija līdzīgi kā kājas būtu ieliktas ogļu pannā. Nav pievilcīgi, vai ne? 

Ja meitene centās atbrīvoties no apsējiem - tika sista un papildus staidzināta. Ar laiku bērns pakļāvās. 

Kad mainīja apsējus, pēdas lika uzreiz karstā ūdenī, apgrieza nagus un tulznas, norīvēja atmirušo ādu, ieberzēja ar alaunu un iesmaržināja, lai nejustu trūdošas miesas smaku. Tad aptina ar jaunām, tīrām saitēm... tikai vēl ciešāk.