Baltijas vēstures faktu...
Joprojām turpinu meklēt vēsturiskus faktus par baltvāciešu repatriāciju no Lietuvas. Esmu atradusi vairākus interesantus faktus arī par baltvāciešu repatriāciju no Latvijas, ko agrāk nezināju. Domāju, ka vēl kādam būs interesanti tos uzzināt.
Molotova un Ribentropa 1939. gada 28. septembrī parakstīta slepena vienošanās ļāva vācbaltiešiem no PSRS “interešu sfēras” doties “mājās uz Reihu”, kā minēja nacistu propaganda.
Patiesībā viņi nedevās ne mājās, ne uz Reihu. Vācbaltiešu mājas jau gadsimtiem bija bijušas Latvijā, un viņus nenometināja Vācijā, bet gan kā kolonistus Vācijas anektētajos Rietumpolijas apgabalos, no kuriem savukārt deportēja poļu un ēbrejus. Vairākumam izceļotāju dzīves apstākļi bija sliktāki nekā Latvijā. Tam apstiprinājumu atradu vēsturnieka Kārļa Kangera rakstā (tikai lietuviešu valodā).
Karlis Kangeris, BALTIJOS VOKIEČIŲ REPATRIACIJA PO PAKTO PASIRAŠYMO: NAUJA NACIŲ POLITIKA GYVENTOJŲ ATŽVILGIU AR ANKSČIAU SUKURTŲ PLANŲ REALIZAVIMAS?
Estijos (18.10 - 15.11.1939)) ir Latvijos (7.11 - 16.12.1939)1 vokiečių išvykimas į Vokietiją žymi masinio Rytų Europos gyventojų iškeldinimo iš vienos vietos į kitą pradžia. Baltijos “repatriantai” iš pradžių buvo įkurdinti regionuose, kuriuos Vokietija aneksavo iš Lenkijoje spalio 12 d. (buvęs “Lenkijos koridorius”, kurį Vokietija prarado po Versalio/Versaillees Sutarties). Aneksuotos žemės tapo Reicho Dancingo-Vakarų prūsų (Danzing-Westpreussen) ir Vartegau (Warthegau) provincijomis. Norint įkurdinti ir kompensuoti Baltijos vokiečiams už paliktą nuosavybę Estijoje ir Latvijoje, reikėjo iškeldinti, prieš tai konfiskavus turtą ir nuosavybę, aneksuotų žemių lenkus ir žydus į kitus okupuotos Lenkijos regionus - Bendro valdymo regioną (nuo 1940 m.birželio mėn. ir vėliau). Augant etninių Vokiečių (toliau Volskdeutsche) srautui atitinkamai didėjo iškeldinamų lenkų ir žydų skaičius. Šis procesas kėlė vis didesnes problemas technokratams, atsakingiems už iškeldinimą, ir skatino juos ieškoti radikalesnių klausimo sprendimų. Tai ypač buvo susiję su tolesne žydų ateitimi.
Po Baltijos vokiečių 1940 m. pirmaisiais mėnesiais pasipylė vokiečiai iš Volynės, Galicijos ir Narevo, o vasarą vokiečiai iš Besarabijos ir Bukovinos žemių, kurias aneksavo Sovietai iš Rumunijos, ir Rumunijai priklausančios Dobrudja teritorijos. Prie aukščiau išvardytų repatriantų pagaliau 1941 m. pradžioje prisijungė vokiečiai iš Lietuvos ir vėlyvieji kolonistai (Nachumsiedler) iš Estijos ir Latvijos. 1941 m. kovo mėn. Volksdeutsche skaičius išaugo maždaug iki 500,000. Pusė jų vis dar gyveno stovyklose, nors 408,000 lenkų ir žydų buvo iškeldinta į Bendro valdymo teritoriją.
Netulkošu, bet pateikšu svarīgāko, ko autors raksta:
Lai kaut daļēji kompesētu baltvāciešu atstātos nekustāmos īpašumus Latvijā, Igaunijā, jaunā dzīves vieta kaut minimāli bija jāatbrīvo un jāsagatavo. Pirms baltvācu ierašanās, vietājiem poļiem un ēbrejiem atsavināja viņu īpašumus un pašus pārvietoja citur. Par viņu, kā vācu rāsei nepiederīgo likteņiem ir daudz rakstīts. 408 tūkstoši poļu un ēbreju tika parvietoti citur, vienalga visus 500 tūkstošus jauniebraucēju nevarēja izmitināt normālos apstākļos, daļa dzīvoja pagaidmītnēs. Te atradu arī apstiprinājumu, ka tikai 1941, gada sākumā, pievienojoties pēdējiem izbraucējiem no Latvijas, Igaunijas (Nachumsiedler), izbrauca baltvācieši no Lietuvas.
***
Izceļošana no Latvijas bija labi organizēta, notika pa jūras ceļu. Vācbaltiešu lielākā daļa aizbrauca no Rīgas. Te izceļošanai pulcējās Vidzemes, Zemgales un Latgales vācieši. Rietumkurzemē dzīvojošie vācieši "atgriezās reihā" no Liepājas, bet Ziemeļkurzemē — no Ventspils. Pirmais kuģis ar vācbaltiešiem atstāja Rīgu 1939. gada 7. novembrī, bet pēdējais — 16. decembrī. Pavisam, lai aizvestu izceļotājus un viņu mantu no Latvijas, vācu kuģi veica ap 100 reisu.
No Lietuvas - 1941. g. sākumā steigā un haotiski. Par to liecinā arī šāds atrasts dokuments:
Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra Mārtiņa Nukšas pārskats par vācbaltiešu izceļošanu (7.11.1939.)
Igaunijā vāciešu repatriācija iesākās par dažām dienām ātrāk, nekā Latvijā. Arī tur repatriācijas pamatā ir rakstisks nolīgums starp abām valdībām. Igaunijā vāciešu ir daudz mazāk - 15.000, tātad mazāk arī procentuāli.
Pie Lietuvas Vācija ar oficiālu repatriācijas ierosinājumu, cik mums zināms, vēl nav griezusies.
Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs
M.Nukša
Savā secinājumā izteikšu domas, ka lielākā daļa t.s. baltvāciešu jau ilgi dzīvojot bija stingri asimilējušies, daudzi pat vācu valodu neprata. To varu par saviem radiem un paziņām teikt. Faktiski viņi bija neapskaužamā stāvoklī, no mājām izbraukuši, novietoti tikai pagaidmītnēs anektētajā polijas teritorijā,vēl neiedzīvojušies, kad mainās varas Lietuvā, Latvijā , Igaunjā, bet te arī vairs nav atgriešanās ceļa, jo te jau nekustāmie īpašumi likvidēti. Atgriezušies esot skaitliski maz, galvk. kā valsts pārvaldes darbinieki. Paiet 3 gadi un varas atkal mainās, daļa dodas tālāk rietumu virzienā. Daļa nokļūst pie bēgļiem bēgļu nometnēs Rietumvācijā un citur.
Vēl kautkur izlasīju versiju, ka Staļins pat gribējis, lai Hitlers savus vāciešus aizvāc pats, tad okupētajās zemēs būs mazāk pretinieku padomju varai un mazāk būs uz Sibīriju sūtāmo.
Izmantotie avoti:
http://genocid.lt/Leidyba/7/karlis_kangeris.htm
