1939 - 1940. gada Ziemas karā, kad gaisa temperatūra nokritās līdz pat
- 40 grādiem, somu snaiperis Simo Häyhä (uzvārdu neriskēšu mēģināt
pārlatviskot), vienatnē nošāva vairāk nekā 700 sarkanarmiešus,
pamanoties to izdarīt mazāk kā simts dienās. Pirmos 500 nogalēja ar
pavisam parastu ierindas šauteni, kurai pat nebija optiskā tēmekļa. Kā
tad viņš pamanījās iegūt sev vārdu "Baltā Nāve", kuru krievi izrunāja
ar neslēptu bijību?
Šajā rakstā piedāvāju nedaudz iepazīties ar šo izcilo karavīru, uz
kura fona pat Rembo nobāl...
Baltā Nāve.41
569
7
Dzimis 1905. gadā, Somijas - Krievijas pierobežā. Simo gāja
tēva pēdās, kļuva par lauksaimnieku un paralēli tam - arī par mednieku.
Bet viņa jaukā un mierīgā dzīve negaidot izbeidzās trijus mēnešus pēc
Otrā Pasaules kara sākuma, kad Staļins sadomāja paplašināt savas
robežas rietumu virzienā... Būdams patriots, Simo bija tikai viena doma
galvā - šauteni rokā un uz fronti!
Augumā nākamais varonis nebija padevies - tikai 1,6 m.
Iespējams, tas bija viens no iemesliem, kādēļ viņš arī tika tieši pie
tāda "darbarīka", ar kuru viņš krievus kā cāļus šāva. Tā bija
Mosina-Naganta sistēmas padomju šautenes modifikācija M-28. No optiskā
tēmekļa Simo atteicās vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, bez optikas
tēmējot, cilvēks tur galvu noliktu zemāk, tādejādi viņu ir grūtāk
pamanīt, kā arī grūtāk trāpīt. Otrkārt, pastāvēja arī varbūtība, ka
viņa slēpni varētu nodot arī saules atspīdums pret optikas stiklu.
Treškārt, optiskais tēmeklis varēju gluži vienkārši saplīst vai kā
citādi iziet no ierindas, kas tādos apstākļos nebūtu nekas neparasts.
Reklāma
Saprotams, šaujot bez tēmēšanas palīgierīcēm, efektivitāte bija
zemāk, taču vairāk nekā 500 nošautie runā paši par sevi. Daļa no tiem
tika nobliezti pat no 400 metru attāluma. Vēl vismaz 200 Simo nošāva no
somu ražojuma mašīnpistoles (diemžēl, neatradu no kādas tieši).
Parastā taktika viņam bija tāda - ierakties sniegā un gaidīt
kādu neuzmanīgu kareivi. Bija pat tā, ka Simo mēdza ēst sniegu, lai
nevarētu redzēt viņa karstās elpas garaiņus, vai pat kausēja sniegu ap
vietu, kur bija novietota šautene, lai pēc šāviena nepaceltos neliels
sniega mākonītis. Tomēr neskatoties uz šādu maskēšanos, viņa šaušalīgā
reputācija skrēja viņam pa priekšu. Sarkanās armijas komandieri pat
pieņēma bezprecendenta mērus - veselas snaiperu komandas tika sūtītas
uz tiem Karēlijas rajoniem, kur tika manīts Baltā Nāve, artilērija
savukārt aizrautīgi un nerimtīgi rībināja visos virzienos, izmisīgā
cerībā, ka vismaz kāda nomaldījusies šķemba ķers šo leģendāro snaiperi.
Viss velti.
Tomēr, agri vai vēlu, pat šādiem vīriem veiksme pagriež muguru.
1940. gada 6. martā, kādam Sarkanās Armijas kareivītim uzsmaidīja
milzīga veiksme - viņa raidīta lode nogāza no kātiem Simo. Sprāgstošā
lode sadragāja žokli un izgāja caur kreiso vaigu. Tad, kad
sarkanarmieši aizstiepa viņu uz savu štābu un veica apskati, Baltās
Nāves fiziskais stāvoklis dokumentos tika atainots šādi - "nav puses
sejas".
Pēc kara, Simo tika paaugstināts par leitnantu (iepriekš viņs
bija kaprālis). Negāja viegli, bet tomēr viņam izdevās iekļauties
atpakaļ normālā miera laika dzīvē. Simo kļuva par mednieku, lieki
piebilst, ka par ļoti veiksmīgu, un nodzīvoja garu un laimīgu mūžu līdz
96 gadu vecumam. Kad viņam jautāja par viņa dienestu, viņs izvairīgi
vien noteica:"Man bija jādara tas kas bija jādara un es centos darīt
savu darbu kā varēju". Savukārt uz jautājumu, par viņa leģendārajiem
sasniegumiem, Simo atbildēja:"Prakse...Un labi laika apstākļi!"
Tulkoju no angļu un krievu valodas. Ja ir kādas kļūdiņas vai neprecizitātes, nenosodiet stingri. :D
