Pasaulē klīst daudz nostāstu par apraktu vai citādi noslēptu mantu, kuras atradējs acumirklī kļūtu stāvus bagāts. Taču patiesi lielas pazudušas vērtības nereti ir tik labi paslēptas vai laiku griežos apaugušas ar tik neskaidriem mītiem, ka meklējumi daudzu gadu garumā izrādījušies neveiksmīgi. Nereti rodas jautājums, vai stāsti par zudušajiem dārgumiem vispār atbilst patiesībai.
Bagātības, kuras vēl nav atrastas.4
Viens no daudzajiem stāstiem, kas vēsta par pazudušiem dārgumiem, ir par slaveno pirātu Melnbārdi jeb Blekbērdu, īstajā vārdā Edvardu Tīču, kurš gan tikai divus savas dzīves gadus, no 1716. līdz 1718. gadam, pavadīja, sirodams pa jūrām. Taču šajā īsajā laikā slavenais jūras laupītājs pamanījās iegūt vērā ņemamas bagatības. Melnbārdis bija gudrs - kad spāņi centās salaupīt un izvest pēc iespējas vairāk vērtību no Meksikas un Dienvidamerikas, viņš pacietīgi nogaidīja, lai pēc kāda laika uzkluptu ar dārgumiem piekrautajiem kuģiem, kad tie beidzot devās ceļā uz Spāniju. Melnbārdis ātri ieguva nežēlīga un nelietīga pirāta reputāciju. Viņš terorizēja Vestindiju - tā tolaik sauca salu grupu starp Ziemeļameriku un Dienvidameriku, kā arī Ziemeļamerikas Atlantijas piekrasti. Pirāts apmetās galvenokārt divās vietās - Bahamu salās un Ziemeļkarolīnā. Taču liktenis Melnbārsim ilgi nebija labvēlīgs - viņu arestēja un sodīja ar nāvi. Taču atkāts palika jautājums: kur gan viņš licis visas salaupītās bagātības? Pec aresta pirāts atzinās, ka dārgumus apracis, taču nevienam neizdevās uzzināt apslēptās mantas atrašanās vietas precīzas koordinātas. Pēc Melnbārža nāves neskaitāmi dārgumu meklētāji ir centušies atrast pirāta paslēptos dārgumus, taču neveiksmīgi. Tiek uzskatīts, ka Melnbārža kuģis Karalienes Annas atriebība ir tas pats, kas 1996. gadā tika uziets netālu no Beufortas Ziemeļkarolīnā, taču uz kuģa borta toreiz nekas netika atrasts. Tā nu dārgumu meklētājiem joprojām ir visas iespējas meklēt tālāk Melnbārža apslēpto mantu. Par ticamākajām tās atrašanās vietām tiek uzskatīti trīs reģioni - Karību salas, Čisapikas licis, Virdžīnijā vai Kaimanu salas.
Visi Limas dārgumi
1820. gadā Peru galvapilsētā Limā valdīja sacelšanās priekšnojautas. Nevēlēdamies gaidīt nemieru sākšanos, vicekaralis nolēma, ka pilsētas slavenie dārgumi jāpārvieto uz Meksiku. Izvedamajā kravā atradās dārgakmeņi, dārgmetālu svečturi un divas dabiska izmēra statujas no zelta, kas attēloja Jaunavu Mariju ar Jēzu klēpī. Galu galā kravas izvešanai bija nepieciešami 11 kuģi, un tās kopējā vērtība tika lēsta aptuveni 60 miljonu dolāru. Par atbildīgo šajā svarīgajā pasākumā tika iecelts kuģa Dārgā Marija kapteinis Viljams Tompsons, kam kravu vajadzēja nogādāt Mehiko. Vēlāk izrādījās, ka Tompsons dažās aprindās ir labi pazīstams ne vien kā izveicīgs jūrnieks, bet arī nežēlīgs pirāts. Tiklīdz kuģi bija attālinājušies no Peru krastiem, viņš paša savāktajai, uzticamajai komandai lika atbrīvoties no peruāņu apsardzes, izmetot viņu mirstīgās atliekas pār bortu. Tompsons ar laupījumu devās uz Kokosu salām Indijas okeānā, kur viņa vīri, iespējams, dārgumus apraka. Tad kapteinis un viņa komanda nolēma izklīst, kamēr norimst tracis, kas likumsakarīgi izcelsies, kad varaiestādes sapratīs - Limas dārgumi ir pazuduši kopā ar uzticamo Tompsonu. Bija paredzēts, ka vīri pēc laiciņa sanāks kopā un sadalīs laupījumu. Tomēr plāns izgāzās vēl pirms tā īstenošanas - atpakaļceļā no Kokosu salām Dārgā Marija tika arestēta kopā ar visiem uz tās klāja esošajiem pirātiem. Visi, izņemot Tompsonu un viņa pirmo palīgu, tika pakārti. Lai glābtu dzīvību, abi piekrita aizvest varaiestāžu pārstāvjus pie noslēptajām bagātībām. Taču pirāti nebija ar pliku roku ņemami - nonākot Kokosu salās, viņi metās bēgt uz pazuda džungļos. Kopš tā laika neviens nav redzējis ne Tompsonu, ne viņa pirmo palīgu. Vairāk nekā 300 ekspedīciju ir nesekmīgi mēģinājušas atrast Limas zudušos dārgumus, bet velti. Visticamāk, tie netika paslēpti Kokosu salās, bet gan vienā no netālajām mazajām salām, kam nav pat nosaukuma. Vēl joprojām atklāts ir jautājums vai Tompsons un viņa biedrs pirms pazušanas nebūtībā tomēr nepamanījās iztukšot slēptuvi.
Nelietīgais tiesnesis
Kad Hovards Kārters 1922. gadā Ēģiptes Valdnieku ielejā atrada Tutanhamona kapenes, viņu apbūra daudzie krāšņie priekšmeti, kas jaunajam faraonam tika doti līdzi aizkapa dzīvē. Taču, kad vēl pirms Kārtera atklājuma 19. gadsimtā tika atrastas citu ēģiptiešu valdnieku kapenes, dārgumu istabas bija pavisam tukšas. Kur gan palikuši visi labumi, kam vajadzēja nodrošināt pilnvērtīgu aizkapa dzīvi mirušajiem faraoniem? Protams, nav noslēpums, ka daudzus gadsimtus kapenēs bija darbojušies dažādi izlaupītāji. Tomēr daži arheologi uzskata, ka vienkāršiem laupītājiem nav bijis pa spēkam tik pamatigi iztīrīt kapenes un aiznest visus vērtīgos priekšmetus. Pēc vairāku zinātnieku domām, dārgumus piesavinājušies priesteri, kuru virsvaldībā notika faraonu pārapbedīšana 20. un 21. dinastijas laikā - aptuveni 425. - 343. gadā pirms mūsu ēras. Tolaik valdošajiem faraoniem nebija nekādu iebildumu iedzīvoties uz priekšteču rēķina, tāpēc visnotaļ iespējams, ka kapeņu izlaupīšana norisinājās ar valdnieku oficiālu sankciju. Šajā sakarā parsti tiek norādīts uz vienu konkrētu cilvēku - Herihoru. Viņš bija augstākās tiesas tiesnesis Ramzesa XI laikā. Pēc Ramzesa nāves Herihors uzurpēja viņa tronim sadalot valsti divās daļās, no kurām vienu pārvaldīja viņš pats, bet otru - viņa līdzdalībnieks un znots Piankhs. Herihors pats sevi iecēla par valdnieku pārapbedīšanas rituālu virsvadītāju, tādējādi nodrošinot sev iespēju piesavināties neaptveramas bagātības. Paša Herihora kaps joprojām nav zināms, un ne viens vien eģiptologs uzskata, ka, to atrodot, dienasgaismu ieraudzīs arī daudzu Valdnieku ielejā apbedīto faraonu dārgumi.
Acteku neaizsniedzamās bagātības
Spāņu organizētie masveida slaktiņi acteku impērijā mūsdienu Meksikas teritorijaa kulmināciju sasniedza 1520. gada 1. jūlijā. Pēc tam, kad tika nāvīgi ievainots acteku valdnieks Montesuma, spāņu konkistadors Ernans Kortess un viņa vīri acteku galvaspilsētā Tenočtitlanā nonāca saniknotu acteku kareivju ielenkumā. Pēc vairākas dienas ilgušām smagām kaujām Kortess un viņa sabiedrotie savāca visus Montesumam nolaupītos dārgumus un gatavojās naktī bēgt no nedrošās vietas. Tomēr spāņi netika necik tālu un acteki viņus panāca. Izvērtās neželiga kauja, spāņi nespēja noturēties - pretspēks bija parāk liels, un drīz Teskoko ezerā pazuda gan spāņu līķi, gan Montesumas bagātības. Spāņi, sapratuši, ka zaudēs, panikā iemeta laupījumu ezerā, cerot, ka šāda rīcība atvieglos bēgšanu. Ezera dzelmē nonāca dažādi zelta un sudraba priekšmeti, kā arī dārgakmeņi. Pats Kortess un vēl pāris viru izbēga no asinspirts un atgriezās pie Teskoko vēlāk, lai savāktu noslīcināto laupījumu. Taču viņiem neveicās - atlikušies Tenočtitlanas iedzīvotāji, redzēdami atkal tuvojamies ar zeltu apsēstos spāņus, aizdedzināja gan to, kas bija palicis pāri no kādreiz varenās galvaspilsētas, gan pielaida uguni mežam ezera apkārtnē. Šodien milzu bagātības, iespējams, tā arī guļ ezera dibenā zem piecus gadsimtus krājušos dūņu un dubļu slāņa. Ezers atrodas netālu no Mehiko, ko var uzskatīt par mūsdienīgu Tenočtitlanas reinkarnāciju. Vairākas dārgumu mednieku paaudzes ir mēģinājušas piekļūt Montesumas dārgumiem, taču neveiksmīgi. Reiz viens no bijušajiem Meksikas prezidentiem pat pavēlēja ezeru izbagarēt, taču - nekā...
Reinoldsa banda
1864. gadā Sautparkas apgabalu Kolorādu, Amerikā, bija apsēdusi kāda banda, kā vēlāk izrādījās, bija izveidojuši konfederātu karavīri. Kopumā deviņu laupītāju grupu vadīja Džims Reinoldss, un tās mērķis bija aplaupīt apkārtnes zelta raktuves un fermas, lai atrastu finansējumu konfederātu armijai, kas acīmredzot nezināja par savu karavīru nelikumīgajiem un pārdrošajiem plāniem. Pirmais bandas sirojumā cieta Ādolfam Žirānam piederošais rančo, un bandīti devās prom ar vērā ņemamu guvumu - vairākiem zirgiem un skaidras naudas žuksni. Nākamajā apstāšanās vietā Dana Maklaklina ferma, tika nolaupīti zirgi, nauda un zelta pulkstenis. Dodoties tālāk, banda aplaupīja vēl vienu fermu, atņemot visus zirgus. Tikai vienam vietējam iedzīvotājam, Berijam kungam, ienāca prātā saistīt visus šos gadījumus, un viņš mēģināja sapulcināt vietējo vīru vienību, kas stātos pretī laupītājiem, taču neveiksmīgi. Berijs sāka bandu izsekot viens pats. Tomēr pēd dažām nedēļām arī pārējie Sautparkas iedzīvotāji saprata, ka Berijam taisnība, jo tika aplaupītas vēl vairākas fermas, un visbeidzot tika noorganizēta vienība cīņai pret laupītājiem. Drīz vien tapa zināms, ka banda redzēta tuvējā mežā. Vienība devās turp, un sākās apšaude. Kad izklīda dūmi, banda bija nozudusi, bet vienu tās locekli - Ouenu Singleteriju - atrada mirušu. Pēc bīstamās epizodes Reinoldsa banda apraka visu, ko no laupījuma varēja aprakt, un pameta Sautparku. Nav zināms, ko banda izdarīja ar nozagtajiem zirgiem iespējams, tos palaida savā vaļā. Pēc dažādiem aprēķiniem, banda bija nolaupījusi vērtslietas 5000-100000 dolāru vērtībā - par konkrētu summu neviens nespēja vienoties, taču jāņem vērā, ka Reinoldsa bandai, iespējams, pierakstīja arī citu veiktās laupīšanas. Bandai bēgot, to vajāt metās 75 vīri, un drīz vien tika noķerti gandrīz visi, izņemot Reinoldsu, viņa brāli Džonu un vēl kādu laupītāju. Trijotne pa galvu pa kaklu metās uz Ņūmeksiku, kur cerēja gūt patvērumu. Pēc dažiem gadiem tajā pašā Ņūmeksika kādas laupīšanas laikā Reinoldss tika ievainots un, būdams tuvu nāvei, par Sautparkā apraktajām bagātībam pastāstīja noziegumu līdzdalībniekam Albertam Braunam. Reinoldss pirms nāves arī paguva uzskicēt aptuvenu laupījuma atrašanās vietas karti. Taču Braunam nācās vilties - Sautparkā bija noticis milzīgs meža ugunsgrēks, un kartē atzīmētos pieturas punktus vairs nebija iespējams atrast. Reinoldsa laupījums tā arī palicis neatrasts, tā ka, iespējams, kādam vēl izdosies to iegūt un uzzināt, cik daudz vērtslietu banda patiesībā bija nolaupījusi vietējiem fermeriem. Starp citu, Reinoldsa banda nav vienīgā, kuras laupījums joprojām ir kaut kur apslēpts, piemēram, neviens nezina, kur palicis slavenā Amerikas bandīta Buča Kesidija laupījums - 32 200 zelta dolāru monētas.
Ezera noslēpums
Klīst runas arī par dažādām paslēptuvēm, kur noglabāti savulaik nacistu salaupītie dārgumi, un viena no šādām vietām ir neliela ezera piekraste Austrijas Alpos. Iespējams, tur dārgumu medniekus joprojām gaidā 50 miljonu dolāru vērtas lietas, kas gan iegūtas tik šausminošā veidā, ka varbūt daži dārgumu meklētāji tās nemza nevēlētos atrast. Līnerezerā paslēptais laupījums - dārglietas un zelts - savulaik tika konfiscēts Dahavas koncentrācijas nometnes upuriem. Dahavā netālu no Minhenes atradās viena no pirmajām nacistu izveidotajām koncentrācijas nometnēm. Šajā nometne tika ieslodzīti ne tikai ebreji, bet arī gandrīz divtūkstoš vācu kara noziedznieku. Viens no viņiem uz nāvi notiesātis bijušais SS virsnieks, par apslēptajām bagātībam pavēstīja ārstam Vilhelmam Grosam. Viņš pēc virsnieka stāstītā uzreiz saprata, par kādu vietu ir runa, un 1952. gadā par dārgumu slēptuvi pavēstīja amerikāņu virsniekam Edvardam Grēgeram, kurš tolaik dienēja Austrija izvietotajā ASV armijas daļā. Gross un Grēgers nolēma uzmeklēt bagātības un devās uz nelielo ezeru kalnos netālu no Austrijas un Šveices robežas. Saskaņā ar SS virsnieka stāstīto koncentrācijas nometnes komandants kopā ar četriem asistentiem konfiscētās vērtslietas sakrāvuši četrās kastēs un bēguši no Dahavas. Sabiedroto spēki viņus sagūstījuši, bet bez minētajām kastēm. Ieslodzītajam SS virsniekam kāds bija pastāstījis, ka kastes noglabātas Līnezera krastā un vācieši plānojot pēc tām atgriezties, kad būs pienācis īstais laiks. Vācieši, kuri bēga no Dahavas ar konfiscētajām vērtslietām, tika notiesāti uz nāvi. Vienīgie, kas galu galā zināja par noslēptajām bagātībām, bija Gross un Gēgers. Taču viņi nonāca pie ezera par vēlu. Laiks bija iznīcinājies visas iespējamās norādes par pareizo meklēšanas virzienu. Abi turpināja meklējumus, līdz 1956. gadā Līnezerā tika uzcelts dambis, kas paaugstināja ūdens līmeni par vairākiem metriem, ne vien apslēpjot iespējamās norādes, bet arī nogremdējot vērtslietu kastes. 1990. gadā, kad dambja remontdarbu laikā ūdens līmenis tika pazemināts, Grēgers vēlreiz atgriezās pie ezera, taču nekas nebija atrodams - iespējams, kastes bija ieslīdējušas ezerā un iegrimušas tik dziļi dūņās, ka vairs nekad nebus iespējams tās izcelt dienasgaismā.
Veiksmes stāsti
Tomēr sen vai ne tik sen pazudušie dārgumi nenozīmē, ka neviens nekad tos neatradīs. Dārgumuu medniekiem par iedvesmo kalpo ne viens vien veiksmes stāsts. Piemēram, kādā salā pie Čīles 2005. gadā tika atrastas senas spāņu zelta monētas, pilastri un vairākas inku skulptūras, kuru kopējā vērtība tiek lēsta aptuveni desmit miljardu dolāru, savukārt 2003. gadā Floridā dārgumu meklētāji uzgāja tumši zaļu smaragadu, kura vērtība ir aptuveni miljons dolāru un kurš bija gājis zudībā, pirms četrsimt gadiem piekrastē nogrimstot spāņu galjonai Santa Margarita. Tajā pašā 2003. gadā no Atlantijas okeāna dibena tika izcelts tvaikonis S.S Republic kura seifos glabajās 180 miljonu dolāru, kas bija paredzēti Amerikas dienvidu štatu atjaunošanai pēc pilsoņa kara. Vēl labāk veicās britu zemūdens ģeoloģijas kompānijai Subsea Explorer Ltd., kas 2002. gadā pie Skotijas krastiem atklāja Olivera Kromvela kuga atliekas. Pēc to izceļšanas izrādījās, ka uz kuģa esošās vērtslietas mūsdienās maksā aptuveni trīs miljardus dolāru. Pārsvarā musdienās tik ievērojamus atklājumus veic nevis pāris ar lāpstām un senām kartēm bruņojošos vīru, bet gan nopietnas kompānijas, kuru rīcībā ir moderns aprīkojums un dārgas iekārtas. Šie ļaudis apzinās: lai tiktu pie senā bagātībām jāiegulda ne mazums līdzekļu, turklāt nav nekādas garantijas, ka ieguldītais atmaksāsies. Taču gadās arī daži izņēmumi, kā piemēram, gadījumā ar amerikāni Melvinu Fišeru, kura aizraušana ir niršana pie veciem, nogrimušiem kuģiem. Pētot vienu šādu kuģi, Fišers ne tikai atklāja, ka tā ir spāņu galjona Atoča, bet arī izcēla no kuģa vraka dārgakmeņus, zeltu un sudrabu 400 miljonu dolāru vērtībā. Uzzinot pār šiem atklājumiem, likumsakarīgi rodas jautājums - vai atradējs drīkst dārgumus vai kādu daļu no tiem paturēt? Tas atkarīgs no tā, kuras valsts teritorijā par pazudušu uzskatītā manta atrasta. Dažās valstīs atrastā manta jādala uz pusēm ar attiecīgās zemes īpašnieku, citur, ja zemes īpašnieks nav bijis informēts, ka viņam piederošajā teritorijā notiek kādi izrakumi vai meklējumi, viss atradums automātiski pienākas viņam. Daudzās valstīs, ja atradums ir kultūras vērtība vai senatnes piemineklis, tas pilnībā vai daļēji jāatdod valstij. Daudzviet apslēpto dārgumu atradēji var nevilšus kļūt par noziedzniekiem, ja vien nedodas uz policiju un nepastāsta par atradumu.