Kad vasaru nomaina ar barību trūcīgā ziema vai kad ieilgst sausuma periodi, bads kļūst par neatņemamu dzīvnieku pasaules sastāvdaļu. bet dzīvnieki tam ir ļoti labi sagatavoti. Daba ir gādājusi par pielāgojumiem, kas ļauj pārdzīvot barības trūkumu, bet ievērojami atšķiras tas, kā un cik ilgi dzīvnieki spēj iztikt bez ēdiena.
Badošanās meistari dabā3
48
1
PUNDUROPUSUMS-Šim mazajam Austrālijas peļsomainim ir visilgākā zināmā anabioze zīdītāju vidū-līdz pat 367 dienām. Punduropusums pārtiek no kukaiņiem, putekšņiem un nektāra, kas ne vienmēr ir pieejami. Tomēr somainis pielāgojies mainīgai videi. Labvēlīgos apstākļos tas uzbarojas baigi resns, tādā veidā uzkrājot taukus grūtākiem laikiem. Tā anabiozi nonosaka gadalaiki, kā tas ir mūsu pašu brūnajam lācim. Punduropusums var ieslīgt anabiozē jebkurā gadalaikā.
BRŪNAIS LĀCIS-Brūnais lācis 7 mēnešus pavada ziemas snaudā. Lācim būtiski nepazeminās ķermeņa temperatūra, bet tas ekonomē dzīvībai svarīgo enerģiju, atrazdamies miera stāvoklī.Pirms lielās ziemas guļas lācis pamatīgi uzbarojas, ēdot ogas, saknes, sēnes, zivis, kukaiņus, peles un pat briežus. Piecos mēnešos lācis var uzaudzēt līdz pat 180 kg tauku. Kad pienāk pavasaris visas tauku rezerves ir beigušās, lācis jūtas izsalcis un tam rodas nepārvarama kāre nobaudīt pirmo maltīti šajā gadā.
TAUKASTES PEĻLEMŪRS-Madagaskaras peļlemūrs ir vienīgais primāts, kas ieslīgst anabiozē. Ziemā tas gluži kā lācis guļ 7 mēnešus koka dobumā(protams lācis neguļ koka dobumā:D), un pārtiek no ķermenī un astē uzkrātajiem taukiem. Tāpat kā aukstasiņu rāpuļi, lemurs ekonomē enerģiju, atstājot ķermeņa temperatūras regulāciju apkārtējās vides ziņā. Slikti izolētā dobumā tā mainās līdzi gaisa temperatūrai, savukārt labi izolētā dobumā tā paliek nemainīga.
SVĪTRAINĀ RACĒJVARDE-Lai pārdzīvotu Austrālijas sausuma periodu svītrainā racējvarde ierokas zemē-ar uzkrātajām rezervēm tā var izdzīvot pat 5 gadus. Kad lietus no jauna dāvā dzīvību izkaltušajam apvidum, racējvarde uz īsu brīdi, dažreiz tikai uz nedēļu, atgriešas virszemē, lai sameklētu barību un uzaudzētu jaunas tauku rezerves. toties izsalkusi varde spēj vienā maltītē norīt barību, kas atbilst pusei vardes ķermeņa masas.
KLINŠU PITONS-Starplaiks starp klinšu pitona maltītēm mēdz būt gadiem ilgs. Toties pieaugusi čūska vienā maltītē spēj aprīt pat antilopi. Citiem dzīvniekiem kas ēd katru dienu, zarnu trakts darbojas visu laiku, bet pitons starp maltītēm liek zarnu traktam pārstāt darbību. Divas dienas pēc maltītes pitona tievā zarna ir palielinājusies 3x. pati barības sagremošana patērē gandrīz trešo daļu no maltītē uzņemtās enerģijas.
PARKA VĪNGLIEMEZIS-Sausā laikā kad trūkst barības, Eiropas lielākais sauszemes gliemezis paslēpjas čaulā uz vairākām dienām vai pat mēnešiem. tas savas mājas ieeju norobežo ar kaļķa slānīti, atstādams tikai nelielu ieeju skābekļa pieplūdei lai izvairītos no pārkaršanas badošanās laikā, tie ielien ēnā vai uzlien kkur augstāk, lai izvairītos no sakarsušās zemes. Kad uznāk lietus vīngliemezis pārplēš kaļķa slāni un dodas barības meklējumos.
IMPERATORPINGVĪNS-Imperatorpingvīni perē savus mazuļus Antarktīdas ziemā, kur gaisa temperatūra noslīd līdz pat -60c°, plosās vētras un vēja ātrums sasniedz līdz pat 200 km/h. Lai vaļējos ūdeņos uzmeklētu barību, vecāki ir spiesti doties pār sniegiem un ledu 50-120km tālu. Vienīgo olu pēc izdēšanas atstāj tēviņam, kamēr pati dodas uz jūru, lai atjaunotu zaudētās tauku rezerves. Tēviņš, paslēpis olu zem ādas krokas, paliek uzticīgi gaidām, kamēr apkārt plosās orkāni un pašu māc bads. Tikai pēc vairākiem badā pavadītiem mēnešiem tēviņu nomaina mātīte.
Tev patiks šie raksti
traki.
