Avotu iela – Rīgas Arbats. Otrā daļa.2

Namā Avotu ielā 6 savos bērnības gados pabijis arī Sudraba gadsimta izsmalcinātākais dzejnieks Osips Mandelštams. Tas pats, kurš 1938. gadā nebaidījās rakstīt: „Мы живем, под собою не чуя страны…” („Mēs dzīvojam, zem sevis valsti nejūtot)




Pirms revolūcijas Rīgā dzīvoja dzejnieka vecvecāki. Vectēvs Benjamins Zundelovičs nodarbojās ar ādu šķirošanu, un Rīgas adrešu grāmatā viņa vārds pēdējo reiz minēts 1909. gadā. Pēc vectēva nāves Osipa vecmāmiņa pārcēlās uz dzīvi pie tuviniekiem Pēterburgā. Rakstnieks Georgijs Ivanovs savās atmiņās viņai veltījis šādus vārdus: „Deviņdesmitgadīgā izkaltusī vecmāmiņa ar trīskārtīgām brillēm uz deguna, sakumpusi pār Bībeli, rēķina Mesijas atnākšanas laiku...”

Nedižciltīgo cilvēku guļamrajons



Taču atgriezīsimies Avotu ielā. Atbilstoši attiecīgā laika mērauklām, 20. gadsimta sākumā te pletās milzīgs „guļamrajons” – ne velti 1901. gadā viena no pirmajām elektriskā tramvaja līnijām tika ierīkota tieši šajā ielā. Tramvaja apgriešanās loks atradās Ērgļu jeb tagadējā Jāņa Asara ielā. Tramvaji tur kursēja līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem, kad tos nomainīja trolejbusi – tie pasažierus šajā maršrutā pārvadā vēl joprojām.

Līdzīgi kaimiņos esošajai Marijas ielai, arī Avotu iela vienmēr bijusi vienkāršo, ne dižciltīgo ļaužu iela. Pirms revolūcijas te uz dzīvi apmetās strādnieki, amatnieki un sīktirgotāji. Protams, rajonā bija arī savi „biezie” – īres namu un nelielu fabriku īpašnieki. Taču augstākā Rīgas aristokrātija – baņķieri, lielie rūpnieki – uz dzīvi apmetās bulvāros un uzskatīja, ka pat šī rajona apmeklēšana ir zem viņu goda. Avotenes nacionālais sastāvs bija visai raibs. Piemēram, četras divstāvu koka ēkas Avotu ielā 12–18 līdz 20. gadsimta 30. gadu beigām piederēja Guseviem, kuru senči jau 19. gadsimta sākumā bija krievu tirgotāju sētas „Gostinij dvor” dibinātāji. Savukārt namā Nr. 60 atradās ebreja Levensona konfekšu fabrika, bet ielas pretējā pusē – Avotu ielā 63 – latvieša Tenisona mēbeļu ražotne.