Austrumu stāsti5

Nekā nav. - Jamaoka Tesju, kad viņš bija vēl jauns dzena skolnieks, apmeklēja vienu meistaru pēc otra. Viņš apciemoja arī Dokuonu no Sjokoku. Vēlēdamies izrādīt savus panākumus, viņš sacīja: - Apziņas, Budas un dzīvo būtņu galu galā nemaz nav. Parādību patiesā būtība ir tukšums. Nav ne izprašanas, ne maldu, ne gudrības, ne viduvējības. Nav nekā, ko dot, un nekā, ko ņemt. Dokuons, kas mierīgi kūpināja pīpi, nekā nesacīja. Pēkšņi viņš belza Jamaokam ar savu bambusa pīpi. Tas ļoti sadusmoja jaunekli. - Ja jau nekā nav, - Dokuons jautāja, - no kurienes tad nāk šīs dusmas?

Paradīzes vārti. - Samurajs vārdā Nobusige atnāca pie Hakuina un jautāja: - Vai tiešām pastāv paradīze un elle? - Kas tu esi? - apjautājās Hakuins. - Es esmu samurajs, - karotājs atbildēja. - Tu esot samurajs! - izsaucās Hakuins. - Kāds gan valdnieks gribētu tevi par savu sargu. Tev taču ģīmis kā ubagam. Nobusige pārskaitās un ķērās pie zobena, bet Hakuins turpināja: - Un tev ir pat zobens. Taču tas droši vien ir daudz par trulu, lai nocirstu man galvu. Kad Nobusige bija izrāvis zobenu, Hakuins bilda: - Te atveras elles vārti. To izdzirdis, samurajs atgrieza zobenu makstī un paklanījās. - Te atveras paradīzes vārti, - sacīja Hakuins.

Mēnesi nevar nozagt. - Dzena meistars Rjokans ļoti pieticīgi dzīvoja nelielā būdiņā kalna pakājē. Kādu vakaru būdā ielūkojās zaglis un atklāja, ka tur nebija nekā, ko zagt. Tajā brīdī atgriezās Rjokans. - Tu droši vien esi nācis tālu ceļu, lai mani apmeklētu, - viņš sacīja ložņam, - un tu nedrīksti atgriezties tukšām rokām. Lūdzu, paņem manas drēbes kā dāvanu! Apmulsušais zaglis paņēma drēbes un pazuda. Rjokans sēdēja kails, skatīdamies mēnesī. „Nabaga puisis,” viņš prātoja, „kaut es varētu viņam uzdāvināt šo skaisto mēnesi.”

Sūtru izdošana. - Tecugens, dzena sekotājs Japānā, nolēma izdot sūtras, kas tajā laikā bija pieejamas tikai ķīniešu valodā. Grāmatas vajadzēja iespiest ar koka iespiedformām septiņu tūkstošu skaitā - tas bija milzīgs pasākums. Tecugens uzsāka ceļojumu, lai savāktu ziedojumus šim nolūkam. Daži atbalstītāji iedeva viņam pa simts zelta gabaliem, bet lielākoties viņš saņēma tikai sīknaudu. Ikvienam ziedotājam viņš pateicās vienlīdz sirsnīgi. Pēc desmit gadiem Tecugenam bija pietiekami daudz līdzekļu, lai ķertos pie savas ieceres īstenošanas. Gadījās tā, ka šajā laikā pārplūda Udzi upe. Tad sekoja bads. Tecugens iztērēja savāktos naudas krājumus, lai glābtu cilvēkus no bada nāves. Tad viņš atkal atsāka naudas vākšanas gaitas. Dažus gadus vēlāk pa visu zemi izplatījās kāda sērga. Un atkal Tecugens izdeva to, ko bija sakrājis, lai palīdzētu citiem. Viņš atsāka savu pasākumu trešo reizi, un pēc divdesmit gadiem viņa vēlēšanās tika piepildīta. Formas, ar kurām tika iespiests sūtru pirmais izdevums, vēl šobaltdien var aplūkot Obaku klosterī Kioto. Japāņi stāsta saviem bērniem, ka Tecugens darinājis trīs sūtru sakopojumus un ka pirmie divi neredzamie sakopojumi pat pārsniedz pēdējo.

Pamācība par cēloni. - Senos laikos Japānā tika lietoti bambusa un papīra lukturīši ar svecēm iekšpusē. Vienam aklam vīram, kurš kādu vakaru ciemojās pie sava drauga, piedāvāja tādu lukturīti atpakaļceļam. - Man nav vajadzīgs lukturītis, - viņš sacīja. - Man vienalga, vai laukā ir tumšs vai gaišs. - Es zinu, ka tev nevajag lukturīti, lai atrastu īsto ceļu uz mājām, - viņa draugs atbildēja, - bet, ja tev tāda nebūs, tad kāds cits var uzskriet tev virsū. Aklais vīrs uzsāka ceļu ar lukturīti rokā, bet drīz vien kāds ieskrēja viņam tieši krūtīs. - Skaties, kur ej! - aklais uzsauca svešiniekam. - Vai tad tu neredzi šo lukturīti? - Tava svece, brāl, ir nodzisusi, - atbildēja svešinieks.

Dubļainais ceļš. - Reiz Tanzans un Ekido kājoja pa dubļainu ceļu. Lija spēcīgs lietus. Nonākuši pie ceļa sazarojuma, viņi satika zīda kimono tērpušos piemīlīgu meiteni, kas nespēja šķērsot dubļaino ceļu. - Nāc meitenīt! - Tanzans bez kavēšanās teica un, pacēlis viņu uz rokām, pārnesa pāri dubļiem. Ekido klusēja, līdz abi vakarā nonāca pie mūku mītnes. Tad viņš vairs nespēja savaldīties. - Mēs, mūki, pat netuvojamies sievietēm, - viņš uzrunāja Tanzanu, - un it īpaši jaunām un piemīlīgām. Tas ir bīstami. Kāpēc tu tā darīji? - Es atstāju to meiteni tajā krustojumā, - atteica Tanzans. - Vai tad tu viņu vēl joprojām nes uz rokām? -------------------------- paldies par uzmanību, cerams, ka patika.