Pirmās ziņas par Aumeisteru muižu, jeb šajā gadījumā „Serbigal”, attiecināmas uz 1533. gadu, kad Rīgas arhibīskaps Tomass Šenings savam hofmeisteram izlēņo Serbigala pagastu.
Pēc Polijas-Zviedrijas kara (1600 – 1629) par noteicējiem Vidzemē kļūst zviedri. Tad arī zviedru karalis Gustavs II Ādolfs „Aumeisterus” piešķir Detlofam fon Hilzenam. Pēc 1634. gadā noslēgtā pirkšanas līguma Aumeisterus iegūst valsts padomnieks Gabriels Uksenšterns un muiža līdz pat Ziemeļu karam atrodas šīs dzimtas rokās.
Lielais Ziemeļu karš Aumeisteriem ir vispostošākais. Kara laika visas ēkas tiek nodedzinātas. Muižu postījušas abas karojošās puses – gan krievi, gan zviedri.
Tūlīt pēc Ziemeļu kara apbūvi vēl neatjauno. Pirmo kungu māju Aumeisteros uzceļ tikai pēc 1711. gada mēra epidēmijas. Tobrīd jauna ir arī pirts, mūrēts pagrabs ar istabiņu virs tās, uzcelta kvadrātiska klēts, rija ar vairākiem piebūvētiem šķūņiem un zirgu stallis.
Pirmais Vulfu dzimtas pārstāvis, kas 1698. gadā ieradās Vidzemē no Prūsijas un nomāja Aumeisteru muižu, bija Johans Vulfs (14.05.1663.–05.02.1748.). 1737. gadā, ar ķeizarienes Annas atļauju, majors Johans fon Vulfs nopircis Aumeisteru muižu par 9000 dālderiem. Interesants šķiet fakts, ka Johans Vulfs bija precējies trīs reizes. Katra nākamā sieva ņemta pēc iepriekšējās nāves. Pirmajā laulībā bērnu nebija, taču nākamās laulātās draudzenes dāvāja 11 mantiniekus, kuru lielākā daļa gan miruši agrā bērnībā. Savu daļu prasīja mēris, taču bijušas arī citas nelaimes. No visiem bērniem ievērojamākais bijis Krievijas armijas ģenerālis Kārlis Fridrihs fon Vulfs (17.03.1723.–1798.), artilērijas brigādes komandieris, kas izcēlies ar varonību cīņās pret turkiem. Par Johana Vulfa tiešo mantinieku kļūst dēls Berends Magnuss fon Vulfs (23.03.1732.–31.08.1784.). Viņš tad arī mantoja visus sava tēva īpašumus Vidzemē un Igaunijā. Savukārt, viņa dēls Ādolfs Heinrihs fon Vulfs (22.05.1765.–09.11.1843.) mantojumā saņēma Aumeisteru muižu. Viņa vārds saistāms ar Aumeisteru muižas lielāko ekonomisko uzplaukumu ar varenību.
Ādolfa Heinriha fon Vulfa ģimenē bija 8 bērni – trīs dēli un piecas meitas. Ādolfs Heinrihs fon Vulfs miris 1843. gada 9. novembrī Aumeisteros un apglabāts turpat jau agrāk uzceltajā baronu fon Vulfu dzimtas kapličā. Pateicīgie pēcnācēji Ādolfam Heinriham Aumeisteru muižas parkā uzstādījuši no smilšakmens darinātu piemiņas zīmi. Pret laukumu vērstajā daļā redzams Vulfa ģerbonis – vilks ar zobenu un 3 sešstūru zvaigznes. Ģerboni heraldiskā kompozīcijā ietver grifoni, augšā kronis un bruņas, zem tā uzraksts vācu valodā – Adolfa Heinriha fon Vulfa dzimšanas un miršanas datumi.
Līdz mūsdienām saglabājušās pils jeb kungu mājas vecums ir apmēram 200 gadi. Aristokrātisks un dižs atvēziens – par to vēsta vēsturiskās liecības un arhitektūra, kas par spīti laikam, kariem, cilvēku destruktīvajām darbībām, tomēr pasargājušas bijušās godības apliecinājumus. Senās arhitektūras baudītājiem īpašu prieku sagādā unikālā, vizuāli efektīvā, labi saglabājusies pārvaldnieka māja, kas celta nedaudz vēlāk. Pārvaldnieku māja nav daudz mainījusies, tās izcilās formas, izpildījums un amatnieku meistarklases pārsteidz joprojām.
Progresīva domāšana veicināja Aumeisteru ekonomisko uzplaukumu. Muižas komplekss paplašinājās: staļļi, manēža, ratnīca, kučiera māja, pulksteņklēts, labības klēts, nedaudz tālāk no centrālās daļas: bijušais pagasta nams, pasts, ārpus muižas centrālās daļas – kalpu mājas, tvaika dzirnavas un Baznīca, no kuras gan mūsdienās palikušas tikai drupas, bet, atrodoties Aumeisteru augstākajā daļā, joprojām nes svētību pār šo skaisto vietu. Un, protams, fon Vulfu dzimtas kapenes – vēl viens vēsturisks piemineklis tā laika diženumam un cilvēka īslaicīgumam, kas apliecina – ir tādi cilvēka darbi, kas tiek nesti mantojumā cauri gadsimtiem. Tāpat kā Aumeisteru parks ar muižas dīķi. Parka vecums ir 100 – 160 gadi.
Lai gan progress un laiku, varas maiņas ieviesa savas korekcijas, Aumeisteru muižas teritorija ir padomju mantojuma neskarta. Nav bijušo lielsaimniecību ēku vraki, dzelzsbetona aizgājušo laiku spoki, kas daudzviet Latvijā bojā ne vienu vien ainavisku vidi. Saglabājot savu unikalitāti - Latvijas daba ar vārdiem neizstāstāmo lauku burvību kopā ar vēsturiskās aristokrātijas diženuma pieskārienu, Aumeisterus padara par miera, skaistuma un baudas oāzi.
Jāatzimē, ka pēc zemes reformas 1920. gadā, Aumeisteru muiža tika sadalīta 221 vienībā 4861 ha kopplatībā un muižas pilī tika iekārtota skola, vēlāk tur atradās arī pagasta valde un pagasta tiesa, bet liktenis bija lēmis skaistajai ēkai un burvīgajam parkam pamazām aiziet nebūtībā, dīķim aizaugt, ēkai lēnām sabrukt, jo šobrīd muižas pils ēka ir pamesta un nekopta, bet jāpriecājas, ka pārvaldnieka māja ir skaisti atjaunota un tajā ir iekārtots viesu nams. Ļaudis gan runā, ka laikā, kad šajā ēkā atradies doktorāts, ārstes vīrs dusmu uzplūdā esot ar cirvi nositis savu sievu ārsti, pēcāk to sadalot gabalos. Runā, ka vēl šobaltdien viesu nama ēkā dzirdami soļi, klauvējieni un kāda klātbūtne, kas nav dzīvas būtnes.
Kopš 1998. gada muižas saimniece ir SIA “Aumeisteru muiža”.
+
