Atbildes uz interesantiem ar vēsturi saistītiem jautājumiem (18)6

Kas notika ar vērmahtu pēc kapitulācijas? Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gadā sabiedrotie vērmahta karavīrus atbruņoja un saņēma gūstā, bet oficiāli vācu armiju likvidēja 1946. gada 20. augustā. Kara beigās Sabiedroto gūstā bija aptuveni deviņi miljoni vācu karavīru, kurus nodarbināja ceļubūvēm, ražošanā vai raktuvēs. Atsevišķās valstīs gūstekņu atbrīvošana sākās jau tulīt pēc Vācijas bezierunu kapitulācijas, piemēram, ASV. Taču pēdējos gūstā nonākušos vācu armijas karavīrus atbrīvoja 1948. gadā, izņemot Padomju Savienības nometnēs izmitinātos. Vācijā darba tirgus bija sabrucis, un pēc jauniem strādniekiem nebija nekādas vajadzības, bet Francijā un Lielbritānijā bija grūti iztikt bez gūstekņu paveiktā roku darba. Vissmagāk klājās gūstekņiem Centrālāzijas un Sibīrijas nometnēs. Vācijas un Lielbritānijas vēsturnieku aplēses liecina, ka no bada, aukstuma, ar slimībām, no vardarbības un smagā darba Padomju Savienībā nomira trešdaļa no gūstā saņemtajiem aptuveni trim miljoniem vācu karavīru. Tikai 1955. gadā Rietumvācijas kancleram Konrādam Adenaueram izdevās atbrīvot pēdējos 10 000 gūstekņu. Tajā pašā gadā vācieši atkal uzvilka militāros formas tērpus, jo Vācijas Federatīvā Republika pievienojās NATO un tika nodibināts bundesvērs.

Kad Latvijā atcēla nāvessodu? Dažādos laikos Latvijā izmantoti dažādi nāvessoda izpildes veidi, piemēram, sadedzinot sārtā, pakarot, nošaujot. Turklāt nāvessods, raugoties no likumdošanas viedokļa, mūsu valstī joprojām nav vēsture. 1996. gadā Latvija noteica nāvessoda moratoriju, un kopš tā laika tas nav nevienam piemērots un izpildīts. Tomēr likumdošanā šis soda mērs ir paredzēts. 1999. gadā Latvijas Saiema pieņēma likumu "Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. protokolu", kas paredz nāvessoda atcelšanu. Tiesa, protokola 2. pantā noteikts, ka valsts ir tiesīga paredzēt likumdošanā nosacījumu par nāvessodu par noziegumiem, kas pastrādāti kara laikā vai kara draudu apstākļos. 2002. gadā Latvija ir parakstījusi konvencijas 13. protokolu par nāvessoda pilnīgu atcelšanu, bet tas vēl nav ratificēts. 2018. gadā nāvessods kā augstākais soda mērs bija noteikts 53 valstīs, visvairāk tas izpildīts Ķīnā, Irākā un Irānā. Starptautisko organizāciju aplēses liecina, ka Ķīnā vien piemēroti 88 procenti no visiem pasaulē izpildītajiem nāvessodiem.

Kā balodis kļuva par miera simbolu? Baltā dūja ar olīvas zariņu ir tradicionāls kristietības miera, mīlestības un cerības simbols. Pirmās Mozus grāmatas 7. un 8. nodaļā ir lasāms par lielajiem plūdiem un Noasa šķirstu. Kad plūdi mitējās, Noasa attaisīja šķirsta logu un izlaida balodi, lai vērotu vai ūdeņi jau atstājuši zemes virsu. Pirmajā reizē putns atgriezās, neatradis, kur nolaisties, bet otrajā viņa knābī bija olīvas zars, tā apliecinot, ka zeme ir sausa. Antīkajā pasaulē balodis bija lēnprātības, mīlestības un nevainības simbols. Tas tāpēc, ka toreiz cilvēki ticēja - balodim nav žults, tātad tas ir brīvs no visa, kas ietver ļaunumu un sarūgtinājumu. Balodis par vispāratzītu miera un pacifisma kustības simbolu kļuva 1949. gadā. Slavenā mākslinieka Pablo Pikaso izpildījumā tas rotāja Parīzes Miera kongresa plakātu. Pēc Otrā pasaules kara Pikaso aktīvi pievērsās vispasaules miera kustībai un simpatizēja komunistiem. Viņš uzzīmēja vairākas miera baloža versijas, tostarp arī ar simbolisko olīvas zaru. Sākot ar 50. gadiem, baltās dūjas bija izplatīts simbols, kuru savos darbos plaši izmantoja mākslinieki un komponisti, ar tiem apdrukāja pastmarkas, nozīmītes, apģērbu. Par ierastu lietu kļuva dažādu festivālu noslēgumā gaisā palaist desmitiem baltu baložu, īpaši Padomju Savienībā, vai, piemēram, Vācijas Demokrātiskajā Republikā.

Kad radās doma uzbūvēt panorāmas ratu? Īsto "Ferris Wheel", kādu to līdz pat mūsdienām pazīst pasaulē, 1893. gadā konstruēja amerikāņu inženieris Džordžs Vašingtons Geils Feriss (1859-1896). Savu karjeru viņš sāka dzelzceļa būvniecībā, stājoties darbā kādā uzņēmumā Pitsburgā, bet īpaši viņu aizrāva tiltu būve. Padzirdējis, ka 1893. gadā Čikāgā būs Vispasaules sasniegumu izstāde, viņs devās turp. Izstādes organizētāji aicināja inženierus nesnaust, bet izdomāt, kas varētu sist pušu 1889. gada Parīzes izstādes naglu - Eifeļa torni. Feriss ierosināja uzbūvēt lielu rotējošu ratu, kurā apmeklētāji varētu ieraudzīt visu izstādi no gaisa. Organizētājiem tas nešķita droši, bet inženieris bija neatlaidīgs. Pāris nedēļu vēlāk viņš atgriezās ar ietekmīgu kolēģu rakstisku atbalstu savai idejai un saņēma atļauju celtniecībai - uz savas kabatas rēķina. Būvniecība sākās tikai 1892. gada novembrī, bet jau nākamā gada 1. maijā bija plānota rata svinīgā atklāšana. Iespaidīgo izstādes jaunumu atklāja ar septiņu nedēļu novēlošanos, un rats kļuva par īstu sensāciju, kā Feriss bija paredzējis. Tiesa, pats viņš palika bez peļņas un atzinības, 37 gadu vecumā saslima un nomira. Drīz arī citās pilsētās parādījās aizraujošie "Ferris Wheel". Līdz mūsdienām saglabājušies daži ceļojumu apraksti no 17. gadsimta, kas piemin bērnu izklaidēm uzbuvētu aizraujošu koka ratu, aprīkotu ar ķeblīšiem. To grieza divi pieaugušie ar roku. Tās pētnieki uzskata par senākajām liecībām, kas līdz šim atrastas un liecina par panorāmas rata pirmsākumiem.

Kurš izgudroja TV pulti? Par tālvadības pults tēvu dēvē amerikāņu izgudrotāju fiziķi Robertu Ādleru (1913-2007). Savu izgudrojumu viņš patentēja 1956. gadā, strādājot uzņēmumā "Zenith Radio Corporation". Ideja par ērto ierīci, ar kuru pārslēgt TV kanālus vai regulēt skaņu, nepieceļoties no dīvāna, gaisā virmoja jau visus pēckara gadus. Ar pirmajām pultīm varēja regulēt tikai skaņu, un ar televizoru tās savienoja vads. 1950. gadā "Zenith" izgudroja pulti ar zīmīgu nosaukumu "Lazy Bones" (slinkais skelets), ar kuru pārslēgt arī kanālus. Tomēr problēma joprojām palika neatrisināta - kā pulti atvienot no televizora? Fiziķis Ādlers to izdarīja ar ultraskaņas palīdzību. Savas teju simt gadu garās dzīves laikā viņš patentēja vairāk nekā 180 izgudrojumu. Latviešiem interesants varētu būt fakts, ka Ādlera māte Dženija Hercmarka-Ādlere bija rīdziniece, pēc profesijas ārste.

Kāpēc nauda nav zelta vērtē? Vairākus tūkstošus gadu naudas vērtību noteica cēlmetāla daudzums monētā. Kad ap 1800. gadu par ierastāku maksājumu līdzekli kļuva banknotes, daudzas nacionālās bankas nolēma, ka zināmu summu varēs brīvi samainīt arī pret zeltu. Tā pilsoņi saņēma garantiju, ka arī papīra naudai ir reāla vērtība. Zelta standarta nozīmi iedragāja Pirmais pasaules karš. Piemēram, kad Lielbritānija 1925. gadā šo standartu atkal ieviesa, atklājās, ka nacionālajai bankai nepietiek zelta, lai uzturētu ticību britu sterliņu mārciņas vērtībai. Tā kā pasaulē tas bija viens no izplatītākajiem maksāšanas līdzekļiem, līdz ar sterliņu mārciņas vērtības samazināšanos strauji kritās arī preču un darbaspēka cenas. Jau pēc šešiem gadiem, 1931. gada decembrī, briti pārstāja saistīt savu valūtu ar zelta vērtību. Pēc Otrā pasaules kara liels skaits valstu vienojās saistīt savas valūtas ar dolāru, un ASV apsolīja nodrošināt vienu unci zelta (28,35 gramus) pret katriem 35 dolāriem. Tomēr arī šai sistēmai bija savas vājās vietas. Pēdējais trieciens nāca, kad Francijas prezidents Šarls de Golls periodā līdz 1969. gadam dziļi "iegrābās" Francijas dolāru rezervēs un samainīja dolārus pret zeltu ASV Valsts bankā. ASV zelta rezerves strauji saruka un vairs nebija pietiekamas, lai noturētu dolāra kursu. 1971. gadā ASV prezidents Ričards Niksons atbrīvoja dolāru no piesaistes dārgmetālam.

Vai taisnība, ka Vīnes Filharmonijas orķestrī spēlē tikai vīrieši? 155 gadus Vīnes Filharmonijas orķestrī (dibināts 1842. gadā) patiesi spēlēja tikai vīrieši. Pēc ilgstošām un asām debatēm sabiedrībā un politiskajās aprindās šis nerakstītais likums tika lauzts 1997. gadā. Vienlaikus ar šo lēmumu amatu atstāja orķestra ilggadējais vadītājs čellists Verners Resels. Tieši viņš gadiem ilgi turēja izcilo mūzikas "bastionu" nepieejamu sievietēm. Pēc kādas Austrijas skolas skolotāja atstāsta, tikšanās reizē ar skolēniem 1996. gadā Resels uz jautājumu par sievietēm orķestrī esot atbildējis: "Vīnes filharmoniķi ir balto vīriešu orķestris, kas spēlē balto vīriešu sarakstītu mūziku baltajiem vīriešiem." Šis citāts vairākkārt pieminēts arī Austrijas parlamenta mājaslapā publicētajos dokumentos. Medijos orķestra vadošo mūziķu nepatika pret mūziķēm kolektīvā skaidrota arī ar nespēju strādāt bez pārtraukuma - sievietēm jādzemdē bērni, un ikdienas mājas solis ar izcilā orķestra augstajām prasībām nav savienojams. Traģikomiski, ka vairāk nekā divas desmitgades pirms 1997. gada lēmuma orķestrī tomēr spēlēja sieviete. Tā bija arfiste Anna Leikesa, tērpusies frakā kā pārejie, nepieminēta oficiālajā mūziķu sarakstā un nevienā koncerta programmā. Televīzijā paretam tika rādītas tikai viņas rokas. 1997. gadā viņu oficiāli pieņēma darbā ar tiem pašiem nosacījumiem, kādi bija mūziķiem vīriešiem, un viņu uzskata par pirmo sievieti Vīnes Filharmonijā. Lieki bilst, ka turpmākajos gados praktiski nekas nemainījās un vienīgais instruments, kuru orķestrī spēlēja sieviete, bija jau pieminētā arfa. Par kardinālām izmaiņām šajā jautājumā var uzskatīt tikai 2008. gadu, kad sīvā konkurencē koncertmeistares vietu izcīnīja bulgāru izcelsmes vijolniece Albena Danailova. 2010. gadā starp 136 mūziķiem bija astoņas sievietes.

Kur Padomju Savienībā atradās slēgtās pilsētas? Šis jautājums atsauc atmiņā padomju režīma laikus, kad rajona iekšlietu pārvaldē vajadzēja lūgt speciālu atļauju, lai apmeklētu radiniekus Padomju Savienības pierobežas slēgtajā zonā Kolkā un Mazirbē. Lai saņemtu šādu atļauju, vajadzeja gaidīt diezgan ilgu laiku, savukārt skumjajā bēru gadījumā izdeva ārkārtas steidzamu atļauju. Šis dīvainais absurds Latvijā turpinājās līdz pat Atmodas sākuma gadiem. Padomju Savienībā un komunistiskajā pasaulē slēgtās zonas iedalīja divās grupās. Pirmā bija jau minētā pierobežas zona. Savukārt otrajā grupā ietilpst dažādu slepenības līmeņu militārās rūpniecības un zinātnes centri. Slēgtie rūpniecības centri parasti bija saistīti ar kodoltehnoloģijām, raķešu un kosmosa tehnoloģijām un to izpēti. Slepenās ražotnes izvietoja pēc iespējas tālāk no PSRS ārējām robežām, lai tās nevarētu sasniegt potenciālā ienaidnieka kara aviācija. Otra īpatnība bija to izvietojums lielu ūdenskrātuvju tuvumā, jo kodoltehnoloģijām un smagajai rūpniecībai vajadzēja lielu ūdens daudzumu. Slepenajai vietai piešķīra tuvējā apdzīvotā centra nosaukumu un kādu kārtas numuru, piemēram, Arzamasa 16 (mūsdienu Sarova) vai plutonija ražošanas centrs Čeļabinska 65 (mūsdienu Ozerska). Arzamasa 16 - slēgts kodolfizikas izpētes centrs - patiesībā atradās vairāk nekā 70 kilometru attālumā no Arzamasas. Igaunijā zemas koncentrācijas urāna ieguvei no slānekļa 40. gados izveidoja slēgto Sillamē pilsētu. Tās pasta kods bija Maskava 400 vai Ļeņingrada 1. Daudzas no slēgtajām pilsētām pēc PSRS sabrukuma zaudēja slepenības statusu, ieguva vietu kartēs un atjaunoja veco vai ieguva jaunu nosaukumu. Tiesa, Krievijā joprojām ir vairāk nekā 40 slēgtu pilsētu.