Atbildes uz interesantiem ar vēsturi saistītiem jautājumiem (11)11

Par kādiem nopelniem starpkaru Latvijas augstākais apbalvojums -Lāčplēša Kara Ordenis piešķirts Itālijas diktatoram Benito Musolīni? Itālijas diktators Benito Musolīni saņēma Lācplēša kara ordeni 1928.gadā par Latvijas valsts atzīšanas de iure sekmēšanu. Laikā, kad pēc Brīvības cīņām Latvija centās panākt valsts tiesisko atzīšanu, atklājās, ka vislielāko labvēlību šajā jautājumā izrāda Itālija, kuras premjerministrs toreiz bija Musolīni. Pēc negatīvā balsojuma Baltijas valstis uzņemt Tautu savienībā 1920. gada 16. decembrī pārstāvji ar Zigfrīdu Annu Meierovicu priekšgalā devās uz Itāliju. "Itālijā mēs atradām neparastu un neigadītu sirsnību," jau pēc Latvijas atzīšanas de iure 1921.gada 26.februārī savā runā notikumus atcerējās Meierovics. "Izrādījas, ka Italijas domas par Latvijas atzīšanu ir pilnīgi nedalītas. Itālija apsolījās uzņemties iniciatīvu Latvijas un Baltijas valstu atzīšanas lietā un to arī izveda."

Kurš izgudroja divriteni? Divriteņa priekštecis bija vācieša Karla fon Draisa 1817.gadā izgudrotā "Laufmaschine" - skrejmašīna. Tas bija velosipēds no koka, ar kuru braucējs virzījās uz priekšu, atsperoties ar kājām pret zemi. Pāris gadu laikā savdabīgais braucamrīks kļuva par populāru spēļmantiņu Eiropas un ASV augstākajā sabiedrībā. Pirmo divriteni ar pedāļiem 1861.gadā uzbuvēja franču meistars Ernests Mišo. Pedāļi un kloķi bija piestiprināti tie pie priekšējā rata. Atšķirībā no Karla fon Draisa skrejmašīnas, francūža divritenis bija no čuguna, tāpēc to bija iespējams ražot arī masveidā. Lai gan divritenis ieguva iesauku "kaulu kratītājs" tas, tāpat kā savulaik skrejmašīna, atri vien kļuva populārs. Vienīgā nelaime, ka braucot pa nelīdzenu ielas bruģi, čuguna rāmis mēdza pārlūzt uz pusēm. Tāpēc Mišo riteni papildināja ar diagonālu stieni un aprīkoja ar gumijas riepām. Sākās īsts divriteņu drudzis. 1885. gadā anglis Džons Stārlijs uzkonstruēja velosipēdu ar ķēdi un vienāda izmēra riteņiem. 

Kā ir pareizi - Nīderlande vai Holande? Kopš 1815.gada šīs Eiropas valsts nosaukums ir bijis Nīderlandes karaliste. Holande ir tikai kopīgs apzīmējums Dienvidholandes un Ziemeļholandes provincēm, bet, tā kā šajās provincēs atrodas tādas nozīmīgas pilsētas kā Amsterdama, Roterdama un Hāga, kas ir valsts ekonomiskais un politiskais centrs, par Holandi bieži sauc visu Nīderlandi. Lielākā daļa nīderlandiešu nošķir Holandi no Nīderlandes. Izņēmums ir abu Holandes provinču iedzīvotāji. Viņi sauc valsti par Holandi, valodu par holandiešu valodu un paši sevi par holandiešiem. Vārds "Holande" ir cēlies no senfranku vārda holtland (koku zeme), jo lielu daļu teritorijas sākotnēji sedza meži.

Kā radies teiciens "nolikt karoti"? Ilgu laiku karote bija ne vien galvenais, bet visbiežāk arī vienīgais galda piederums. Katrs ēda ar savu karoti, kuru pēc ēšanas nolika īpašā vietā vai nēsāja līdzi. Domājams, pamatā izteiciena izcelsme meklējama vairākos viduslaiku paradumos, kuri nabadzīgākajos iedzīvotāju slāņos bija vērojami arī vēl 19.gadsimtā. Viduslaiku zemnieka sētā katrs pie savas karotes tika tūlīt pēc dzimšanas un lietoja to līdz pat pēdējai stundiņai. Tā vienmēr bija pa rokai - iesieta striķī ap kaklu vai pie jostas. Ja karote bija nolikta, tātad tās īpašnieka vairs nebija starp dzīvajiem. Lielo zupas karoti kā sava statusa simbolu pie jostas nēsāja mājas saimniece. Pēc viņas nāves to nodeva jaunajai saimniecības vadītājai. Īpaši karotes lietošanas "noteikumi" attiecās uz kalpiem. Uzsākot kalpot, katram kalpam izsniedza karoti. Vinš no tās šķīrās divos gadījumos: kad gāja pie cita saimnieka vai nomira. Tad vērtīgais ēdamrīks tika citam. Tomēr tikpat labi izteiciena izcelsme jāmeklē cisterciesu ordeņa mūku paradumos. Arī viņi staigāja, klusi grabēdami, jo nēsāja galda piederumus, piesietus pie tērpa jostas. Kad Dieva kalps nomira, tos nolika nost uz visiem laikiem. Lai gan daudzām tautām ir virkne savdabīgu izteicienu vārdam "nomirt", tomēr tieši "nolikt karoti" ir salīdzinoši rets teiciens: vāciešiem - den Löffel abgeben, lietuviešiem - padėti šaukštą.

Kāpēc Latvijā svin vārda dienas? Kalendārvārdu vēsture nav nodalāma no personvārdu rašanās kopuma. Vārda došanas tradīcija ir veidojusies daudzu tūkstošu gadu garumā, sākot ar aizvēstures sabiedrību, kurā cilvēks nejuta vajadzību pēc individualizācijas un sava īpašā vārda. Pirmās pie viena kopīga vārda tika dzimtas un ciltis, kuras vienu no otras nošķīra ar dievu vai dabas parādību vārdu. Tikai vēlāk pamazām veidojās tradīcijas noteiktā vārdā dēvēt arī cilvēkus. Tie bija no apkārtējās vides izvēlēti koku un dzīvnieku nosaukumi vai vārdi, kuri raksturoja cilvēka izskatu, dzīvesvietu, raksturu, fiziskos trūkumus, utt. Tāpat kā citām tautām, arī seno latviešu vārdi lielākoties bija aizgūti no mitoloģijas un personificētiem dabas spēkiem. Pavērsiens notika 13. gadsimtā, kad Latvijā izplatījās kristietība. Bērnu vai pieaugušo kristot, viņam deva arī kāda svētā vārdu, kura piemiņu svinēja konkrētos kalendāra datumos. Tomēr senie, saprotamākie un sirdij tuvākie personvārdi turpināja "dzīvot" un attīstīties. Turklāt sākās arī baznīcas vārdu latviskošana. Piemēram, Antonius kļuva par Antiņu, Teni, Elizabete par Beti, Līzi, Marija par Mari, Madžu. Interesanti, ka arī savos pirmajos kalendāros latvieši ierakstīja ne tikai svēto vārdus, bet arī latviskos, tā nostiprinot vārdadienas svinēšanas tradīciju jau pirms vairākiem simtiem gadu. Senākais latviskais kalendārs, kas ir saglabājies līdz mūsdienām, ir 1761. gadā Jelgavā izdotā "Jauna un veca latviešu laiku grāmata", kurā ir publicētas arī vārdadienas. Visticamāk, tās tur bija arī pašā pirmajā kalendārā - turpat Jelgavā 1758. gadā iespiestajā "Zemnieku jeb latviešu laiku grāmatā", jo tas atbilst tālaika un arī krietni senāku vācisko kalendāru tradīcijām. Zināms, ka 1767.gada kalendārā bijuši ierakstīti vairāki latviskie vārdi - Laimīgs - 14.janvārī, Klibais - 6.maijā un tamlīdzīgi. 1781.gadā izdotajā "Vidzemes kalendārā, iekļauti jau ap 70 latviskas cilmes vārdu: Gudriņš, Gaišulis, Taisniņš, Dievkāriņš, Klusīte, Žēlīte, Varenīte, Mēllvaldīte. Šo kalendāru izdeva līdz 1790.gadam un no tā laika līdz mūsdienām ir saglabājies viens kalendārvārds - Skaidrīte. Svēto vārdus ar to svinamajām dienām drukāja katoļu kalendāros, tie atbilstošajos datumos tika pārnesti arī uz protestantu kalendāriem, taču tiešas sasaistes ar baznīcu tiem nebija. Latvieši nav vienīgie, kuriem vārda svinības ir sena tradīcija. Grieķiem vārdadiena ir pat nozīmīgāka par dzimšanas dienu. To svin arī Igaunijā, Ungārijā, tapat Zviedrijā un Somijā. Tajā pašā laika neierasti šie svētki būs, piemēram, amerikāņiem un kanādiešiem, arī vāciešiem. Vācijā uzņēmēji jau pāris gadu cenšas iedzīvināt šo "nišu", izgatavojot īpašu vārdadienu kalendāru un izdodot pamācības, kā īsti ar "puķēm, šokolādi un pudeli laba vīna" svētki svinami.

Vai Nācarete pastāvēja Bībeles laikos? Saskaņā ar Jauno Derību Nācarete ir pazīstama kā Marijas pasludināšanas un Jēzus bērnības vieta. Taču viņa dzīves laikā šī pilsēta, visticamāk, nebija nekas vairāk par nedaudzu māju puduri. Ilgu laiku, īpaši 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē, daudzus vēsturniekus māca šaubas, vai Jēzus laikā šada pilsēta Svetajā zemē vispār bija. Nācarete nav pieminēta ne Vecajā Derībā, ne jūdu Talmūdā, pēc Toras vissvarīgākajā jūdaisma tekstā. Tāpēc nav brīnums, ka pēdēja pusgadsimta laikā arheologi vairākkārt atgriezušies šajā kristiešiem tik ļoti svētajā vietā, lai meklētu pierādījumus Nācaretes senajai vēsturei. Viena liela daļa arheologu uzskata, ka punktu šai diskusijai pielicis 2009.gada arheoloģisko izrakumu rezultāts. Izraēliesu arheologu komanda strādāja vietā, kur tagad atrodas starptautiskais Marijas no Nācaretes centrs "Centre Marie de Nazareth". Pētnieki identificēja kādas nelielas, ļoti pieticīgi būvētas un iekārtotas ēkas paliekas no 1. gadsimta. Zem grīdas bija izrakts paliels caurums, kas visticamāk, kalpoja par slēptuvi jūdu nemieros pret romiešiem 67. gadā pēc Kristus. Pēc Izraēlas arheologu domām, šie pierādījumi ir pietiekami, lai uzskatītu, ka Nācarete pastāvēja Jēzus laikā. Tā nav pieminēta rakstiskajos avotos, jo bija ļoti neliels ciems. Atrastie sadzīves priekšmetu fragmenti un nama plānojums liecina, ka saimnieki dzīvojuši lauku apstākļos.

Kā radies politiķu iedalījums labējos un kresajos? Labējā un kreisā spārna kā politisko pretstatu pirmsākumi meklējami 16. gadsimta Anglijā. Savas sapulces parlamenta apakšnama locekļi sāka noturēt mazajā Sv. Stefana baznīcā Londonas Vestminsteras pilī. Debašu laikā karaļa politikas piekritēji sēdēja pa labi no priekšsēdētāja krēsla, kas atradās altāra priekšā. Pretinieki sēdēja pa kreisi. Baznīcas soli bija vērsti pret viduseju, un abas grupas skatījās viena otrai acīs. Pēc Lielās Franču revolūcijas 1789.gadā arī Nacionālās sapulces locekļi Parīzē sāka dalīt telpu savā starpā. Revolucionāri ieņēma vietu pa kreisi, bet monarhijas atbalstītāji sēdēja pa labi. Šīs grupas nebija organizētas partijas ar nosaukumiem, tās dēveja vienkārši par labo spārnu (le cote droit) un kreiso spārnu (le cote gauche). 19.gadsimta 70.gados šis iedalījums bija kļuvis tik ierasts, ka franču partijas sāka izmantot vārdus "labējie" un "kreisie" arī savos nosaukumos un pārstāvēja plašu labējo un kreiso spēku un centra "spēlētāju" spektru, piemēram, ultramonarhistus (extreme droite), mēreni konservatīvos (droite moderee).

Cik melnādaino sportistu izcīnija medaļas 1936. gada olimpiādē? 1936.gada Berlīnes olimpiskajās spēlēs desmit melnādainie amerikāņi izcīnija pavisam 14 medaļas. Par spīti Ādolfa Hitlera rasu teorijai, ka āriešu rase ir pārāka par citām, atlētam Džeimsam Klīvlendam Ouensam, sauktam par Džesiju, izdevās izcīnīt četras zelta medaļas, tostarp vienu prestižajā 100 metru sprintā. Šajā olimpiādē piedalījās vēl teju 20 citi afroamerikāņi. Pirms spēlēm nacisti bija pieklusinājuši savu rasistisko retoriku, jo pretējā gadījumā vairākas valstis olimpiskās spēles ignorētu. Berlīnē melnādainie sportisti varēja brīvi pārvietoties ar sabiedrisko transportu vai, piemēram, doties uz kafejnīcu, nebaidoties no aizvainojumiem. Tolaik tas joprojām nebija iespējams daudzviet ASV. Kopvērtējumā Vācija šajās spēlēs kļuva par nepārspētu uzvarētāju ar 89 medaļām - teju ceturto daļu no visām medaļām olimpiādē. Otrajā vietā ierindojās ASV ar 56 medaļām.