Atbildes uz interesantiem ar vēsturi saistītiem jautājumiem (4)5

Kad tualetes sadalīja pa dzimumiem? Rietumeiropas vīrieši un sievietes nodalītas sabiedriskās tualetes ieguva 18.gadsimtā. Taču pāri Atlantijas okeānam ASV šī tendence nokļuva tikai 1887.gadā. Lai abi dzimumi skaidri zinātu, kuru tualeti izvēlēties, pie tām pielika plāksnītes ar burtiem. Durvju plāksnītes bija grūti izprotamas ceļotājiem, tāpēc briti izgudroja piktogrammu ar vīrieti un sievieti, ko vajadzētu saprast visiem. Šī tipa plāksnītes atrodas uz neskaitāmām tualešu durvīm kopš 20.gadsimta 60.gadiem un joprojām ir visvairāk izmantotās pasaulē.

Kad cilvēki sāka kāpt kalnos? Ķīniešu zīmējumos jau vairākus gadsimtus pirms ēru mijas atainoti vīri, kas kāpj kalnos, tomēr plašākais senākais avots, kas piemin kalnā kāpšanu, datējams ar 197. gadu pr. Kr. Tolaik Maķedonijas valdnieks Filips V kāpa Balkānu kalnos mūsdienu Bulgārijā. Valdnieks bija dzirdējis runas, ka no kādas kalnu grēdas virsotnes 2000 metru augstumā varot saskatīt divas jūras: Adrijas jūru un Melno jūru. Ekspedīciju traucēja migla, un tas bija gluži kā staigāt pa tumsu. Tāpēc, kad piedzīvojums bija galā, Filips V neko nevarēja pastāstīt par skatu uz jūrām no virsotnes. Arī Romas imperatoram Adriānam patika skaisti skati. 126.gadā pēc Kr. viņš uzkāpa Etnas vulkānā Sicīlijā, lai redzētu saullēktu, par kuru bija dzirdējis nostāstus. Alpīnisma kā sporta veida pirmsākumi meklējami 15.gs beigās. 1492.gadā Francijas karalis Šarls VIII nosūtīja kādu kalpu ar kāpnēm un virvēm uzkāpt Egija kalnā.

Cik tuvu kodolkaram ir bijusi pasaule? Lai gan 1962.gada Karību jeb Kubas raķešu krīze varēja beigties ar atomkaru, ja ASV būtu iebrukusi Kubā (kurā Padomju Savienība bija iepriekš izvietojusi vidēja rādiusa darbības raķetes), lielāks kodolkara risks bija 1983.gadā. Togad Padomju Savienība pieņēma, ka amerikāņu kodolieroču uzbrukums ir ļoti tuvu. PSRS tā sauktie spiegu satelīti "OKO" kosmosā piepeši uztvēra kaut ko pavisam satraucošu. Iemirgojās trauksmes signāls, un raķešu novērošanas štāba komandierim pulkvežleitnantam Staņislavam Petrovam ziņoja, ka Padomju Savienības virzienā ir izšauta amerikāņu starpkontinentālā raķete. Taču PSRS novērošanas sistēma bija jauna un nereti kļūdaina, tapēc Petrovs neivēroja pavēli tūlīt brīdināt savu priekšniecību, lai varētu sagatavot izšaušanai padomju raķetes. Petrovs uzskatīja, ka amerikāņi neapmierinātos ar vienu vienīgu raķeti, ja būtu nolēmuši iznīcināt Padomu Savienības kodolieročus, kamēr tie vēl stāv uz zemes. Vēlāk parādījās signāli, ka ceļā ir vēl četras raķetes, bet Petrovs atkal gluži pareizi pieņēma, ka te noteikti ir kāda kļūda, ja jau zemes radars joprojām nespēj tās saskatīt. Padomju kodolieročus nesagatavoja izšaušanai, bet šis notikums nāca atklātībā tikai 90. gados.

Kas notika ar vācu ģenerālfeldmaršalu Frīdrihu Paulusu? 1942.gada vasaras sākumā Ādolfs Hitlers sadalīja savu karaspēku divās daļās: vienai bija jādodas triecienā Staļingradai, otrai - uz dienvidiem jeb Kaukāza naftas atradnēm. 23.jūlijā ģenerālfeldmaršala Frīdriha Paulusa komandētā 6.armija saņēma pavēli doties ieņemt Staļingradu bez papildspēkiem. Tas bija pretēji sākotnēji plānotajam, tāpēc Pauluss brīdināja Hitleru, ka armija ir par vāju, lai viena pati ieņemtu pilsētu. Uzbrukuma sākums vāciešiem tomēr bija ļoti veiksmīgs, līdz Staļingradas svarīgums Sarkanajai armijai lika mobilizēties teju pārcilvēciskos apmēros. Operācijā "Uran", kas sākās 19.novembra rītā, tā ielenca Paulusa ap 330 000 vīru - sliktās apgādes dēļ izbadējušos, laikapstakļiem nepiemēroti ģerbtus un dažādu slimību nomocītus. Mēnesi vēlāk 6.armija bija zaudējusi jau desmitiem tūkstošu karavīru. 31.janvārī Pauluss izsķīrās par kapitulāciju un kopā ar aptuveni 240 000 "badā pamirušu, apsaldējušos rēgu" padevās gūstā. Šajā laikā gūstā bija kritis arī Padomju Savienības diktatora Josifa Staļina dēls Jakovs, kuru vācu puse piedāvāja apmainīt pret kādu citu karagūstekni. Kandidāts bija Pauluss. Staļins priekšlikumu noraidīja. Pēc britu vēsturnieka Saimona Sabega Montefjores pētījumiem, Padomju Savienības līderis atbildēja: "Viņi visi (karavīri) ir mani dēli." Pauluss nonāca karagūstekņu nometnē, velāk iesaistījās gūstā saņemto vācu virsnieku antifašistiskajā organizācijā. 1946.gadā viņš piedalījās Nirnbergas procesā, tad tika nogādāts atpakaļ Padomju Savienībā un izmitināts kādā vasarnīcā netālu no Maskavas. 1953.gadā viņam beidzot atļāva pārcelties uz dzīvi Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Pauluss nomira 1957.gada 1.februārī.

Kāpēc Rembranta glezna "Naktssardze" ir tik slavena? Šajā 1642.gadā radītajā gleznā, kurā Rembrants van Reins attēlojis majestātisku un dramatisma pilnu ainu, visā spožumā izpaudies mākslinieka fantastiskais talants. "Naktssardze: gleznota pēc kapteiņa Fransa Baninga Koka pasūtījuma. Viņš vēlējās iemūžināt savu Amsterdamas pilsoņu gvardes strēlnieku pulku. Gleznā kareivji attēloti nevis ierindā, bet gan kustībā. Izmantojot spēcīgus gaismēnu kontrastus, Rembrants ienesa gleznā dramatismu. Sākotnēji darbs bija 5 metrus plats, līdz 18.gadsimtā to apgrieza, lai varētu ievietot starp divām kolonnām. Kad 20.gadsimta 40.gados tika noņemta vecā tumšās lakas kārta, atklājās, "Naktssardzē" nebūt nav atainota nakts.

Kad amerikāņu kalniņos parādījās cilpa? 1842.gadā viena no iecienītākajām atrakcijām Londonā bija tā sauktais "Grand Centrifugal Railway" - pirmie amerikāņu kalniņi ar cilpu. Sliedes stiepās mazliet vairāk nekā 60 metru garumā, un reizi stundā kāds pasažieris iesēdās vagoniņā un izbrauca cilpu ar ātrumu, kas esot tuvojies 160 km/h. Pirmie pastāvīgie amerikāņu kalniņi ar cilpu pārādījās 1846.gadā Fraskati dārzos Parīzē. Franču kalniņos spirāle bija divreiz lielāka nekā angļu un slējās nepilnu četru metru augstumā. Publika ļoti skeptiski vērtēja trakulīgās atrakcijas drošību, tāpēc pirms tam to izmēgināja visos iespējamajos veidos. Pasažieru vietā sēdināja gan smilšu maisus, gan pērtiķus. Franču laikraksts "Journal du Havre" 1846.gada augustā ziņoja, kā atrakciju izmēģinājis cilvēks. "Īpaši jāatzīmē lielais ātrums, ar kādu vagoniņš iebrauca cilpā," rakstīja avīze. "Eksperimenta dalībniekam nebija nekādu problēmu ar elpošanu, un sajūta bija tik lieliska, ka viņš tūlīt vēlējās braucienu atkārtot." Publikas domas par drošību gan nemainījās, un 1865.gadā pēc kādas nelaimes cilpa izgāja no modes - neskatoties uz to, ka negadījumā upuru nebija, vagoniņš vien noskrēja no sliedēm. Tikai 20.gadsimta 70.gadu sākumā atrakciju parki atkal sāka būvēt amerikāņu kalniņus ar cilpām.

Cik smagas bija bruņinieku bruņas? 15.gadsimtā plākšņu bruņas, kas nosedza karotāja ķermeni no galvas līdz kājām, svēra no 15 līdz 20 kilogramiem, bet reizēm līdz pat 50. Šīs bruņas sagādāja lielisku aizsardzību, taču varēja būt arī liels traucēklis. Svars lika bruņiniekam patērēt divreiz vairāk enerģijas, nekā tērēja ienaidnieks bez bruņām. Tāpēc bruņiniekam vajadzēja būt labā formā.

Kāpēc Spānijas muslumaņus sauca par mauriem? Par mauriem romieši dēvēja tautas, kas dzīvoja Mauritānijā - mūsdienu Alžīrijas un Marokas teritorijā. Tieši no turienes liela musulmaņu armija 711.gadā uzsāka Apenīnu pussalas iekarošanu. Armija sastāvēja no arābiem un Ziemeļāfrikas berberiem, bet eiropiešu rakstos viņus visus sauca par mauriem. Pamazām šis vārds kļuva par sinonīmu musulmaņiem Spānijā, Sicīlijā un visā ZIemeļāfrikā.