Patiesībā itin nekas neliecina, ka reiz būtu pastāvējušas raganas, kas izmantojušas maģiju, lai atriebtos saviem kaimiņiem, kā tika apgalvots tālaika tiesu protokolos, vai arī ka raganas ar slotaskātiem būtu lidojušas uz raganu sabatiem, kur piedalījušās orģijās un kalušas ļaunus plānus pret citiem ciema ļaudīm. Iemesls, kāpēc Eiropā tomēr notika tik plašas raganu medības, ir ļoti vienkāršs. Pat ja runa ir par fantāzijām, tajos tālajos laikos lielākajai daļai ļaužu burvestības šķita gandrīz taustāma ikdienas realitāte. Vecā ubadze Barbe tiesas prāvas laikā atzinās tik daudzos nodarījumos, ka nevar būt nekādu šaubu - viņa vienkārši vēlējās, lai viss ātrāk būtu galā. Taču stāsti, kuros viņa pinās nopratināšanas laikā, uzskaita daudzus tolaik ierastus stereotipus un priekšstatus par labo un ļauno. Ļaužu priekšstatus par burvestībām visbiežāk veidoja vietējās folkloras un kristīgās mācības mistrojums. Tie tika izmantoti, lai aprakstītu parādības, ko mūslaikos izskaidrotu ar gadījumu, veiksmi vai neveiksmi, kā arī ar dažādiem meteoroloģiskiem vai medicīniskiem cēloņiem. Raganas kļuva par grēkāžiem nelaimēs, kas skāra visu sabiedrību, un raganu vajāšanas uzplūdi lielākoties saistāmi ar grūtiem laikiem, kas iestājās, piemēram, pēc neražas vai epidēmijām. Tādas nelaimes taču nevarēja notikt bez pārdabisku spēku līdzdalības. Tomēr visbiežāk apsūdzības burvestībās bija ilgstoša procesa rezultāts. Kā redzams ubadzes Barbes gadījumā, varēja paiet piecpadsmit, divdesmit gadu, lai aizdomas kļūtu par reālu tiesas prāvu, taču, kad baumas par buršanos bija ieskrējušās, fantāzijai vairs nebija robežu. Ciema kaimiņu vidū cilvēks pamazām ieguva burvja vai raganas slavu. Mēlnesīgie ļaudis saistīja kopā baumas, tenkas un nejaušas sagadīšanās, un tīkls ap upuri savilkās. Ja bija piedzīvoti draudi un strīdi, arī tie tika saistīti ar nelaimēm.
1612.gadā Anglijā ceļojošais tirgotājs Džons Lovs kādā tiesas prāvā liecināja pret sievieti vardā Elisone Divaisa. Tirgotājs stāstīja, ka viņš pirms dažiem gadiem atteicies dot sievietei kniepadatas, jo viņai nebija naudas. Tūlīt pēc tam viņš "nokritis zemē, pavisam stīvs ar vienu pusi". Mūsdienās izskaidrojums būtu vienkāršs - insults, bet toreiz ļaužu zināšanas medicīnā bija visai ierobežotas. Ar to, ka notikumi sakrita laikā, pietika, lai cilvēki būtu pārliecināti, ka tos saista arī cēloņsakarība. Tādējādi raganas tika vainotas it visā, sākot no nelabi dvakojošām pēdām līdz pēkšņiem nāves gadījumiem. Kad lieta beidzot nonāca tiesā, apsūdzētajiem parasti nebija nekādu izredžu. Piedzīvojot spīdzināšanu, kas tolaik bija ierasta nopratināšanas metode, apsūdzētie savā izmisumā droši vien bija novesti tik tālu, ka sāka runāt, ko no viņiem prasīja. Atzīstoties visās apsūdzībās, aizdomās turētie varēja vismaz nopirkt sev mazliet piedošanas vai, kā Barbes gadījumā, ātrāk pārciest nenovēršamo. Apsūdzības burvestībās mēdza aizkavēties tāpēc, ka daļa ļaužu gribēja tikties ar raganu aci pret aci, lai piespiestu viņu atcelt nolādējumu, vai tāpēc, ka labprātāk meklēja palīdzību pie dziedniekiem, kas kaut ko saprata no maģijas. Ir skaidrs, ka šādi dziednieki paši ļoti riskēja gadījumā, ja viņu tuvākajā apkaimē kaut kas atgadītos.