Ārpuszemes dzīvība – alternatīvā bioķīmija44

Realitātē ir daudzi elementi, kas potenciāli spētu paveikt to pašu triku. Pat tādi elementi kā arsēns to spētu piemērotos apstākļos. Pat uz Zemes dažas jūras aļģes iekļauj arsēnu sarežģītās organiskās molekulās, kā arsēna cukuri vai arsēna betaīni. Dažas citas nelielas dzīvības formas izmanto arsēnu, lai radītu enerģiju un sekmētu augšanu. Hlors un sērs arī ir iespējami kā oglekļa aizvietotāji.

Sērs ir spējīgs veidot garu ķēžu molekulas līdzīgi, kā ogleklis paveic savu darbiņu dzīvību nesošajās šūnās. Ir atklātas dažas zemes baktērijas, kas sērā spēj izdzīvot labāk nekā skābeklī, reducējot sēru par ūdeņraža sulfīdu. Slāpeklis un fosfors arī tikpat labi var būt bioķīmisku molekulu formētāji. Fofors ir līdzīgs ogleklim tajā, ka spēj veidot garas molekulas pats saviem spēkiem, kas tam ļautu veidot sarežģītas makromolekulas. Savienots ar slāpekli, tas rada visai plašu molekulu klāstu, ieskaitot riņķveida molekulas.

Bet kā ir ar ūdeni? Ne obligāti. Amonjaks, piemēram, nes ļoti daudzas ūdenim līdzīgas īpašības. Amonjaks vai amonjaka ūdens sajaukums paliek šķidrs daudz zemākās temperatūrās kā parasts ūdens. Tāda veida bioķīmijas var eksistēt ārpus tradicionāli pieņemtas uz ūdeni bāzētas “apdzīvošanas zonas”. Šādas vietas piemērs varētu būt tepat saules sistēmā uz Saturna lielākā pavadoņa Titāna.

Ūdeņraža fluorīda metanols, ūdeņraža hlorīds, formamīds – visi šie savienojumi ir ieteikti kā šķīdinātāji, kas teorētiski spētu atbalstīt alternatīvo bioķīmiju. Visiem šiem “ūdens aizvietotājiem” ir gan plusi gan mīnusi, kad tiek apspriesta apdzīvotības iespējamības vide. Ir jāņem vērā tas, ka radikāli atšķirīgās vidēs norisināsies arī ārkārtīgi citādākas reakcijas. Ūdens un ogleklis būtu vienas no pēdējām vielām, kas būtu spējīgas atbalstīt dzīvību ekstremālos planetāros apstākļos.

Kamēr daži no šiem scenārijiem izskatās pēc zinātniskās fantastikas, ir svarīgi paturēt prātā, ka Zemes dzīvības pamati, olbaltumvielu saistība ar nukleīnskābi, abstrakti skatoties, izsaka visai maz par spēles noslēguma scenārija brīnumiem līdzīgi kā zilie vaļi vai Mocarta operas. Miljards gadu atpakaļ mūsu priekšgājēji varēja būt atklājuši citas fiziskās dzīvības sistēmas, kā plazma zvaigžņu ietvaros, kas varētu balstīties uz atbilstošas ietekmes no magnētiskā spēka un lādētu daļiņu sakārtotas kustības. Faktiski, tāda tipa dzīvība varētu eksistēt pat uz Saules.

Cita forma varētu būt balstīta uz radiāciju, ko emitē izolēti atomi un molekulas sablīvētā zvaigžņu mākonī līdzīgi kā Freds Hoils aprakstīja savā sci-fi trillerī “The Black Cloud”. Tāda tipa mākoņiem varētu būt miljoniem gadu ilgs mūžs līdz tie kolapsētu.

Vēl viens interesants scenārijs varētu būt neitronu zvaigžņu ietvaros, kas varētu balstīties uz polimērisku atomu īpašībām, kas formētu ķēdes un spētu uzglabāt un nodot informāciju tādā veidā, kam būtu neticama līdzība nukleīnskābju funkcijām – molekulām, kas nes ģenētisku informāciju un veido šūnās struktūras.