›

Arāla jūra pazūd: foto par periodu 2000-2014 4

169 5

Arāla jūra ir beznoteces ezers Centrālāzijā. Nereti pat tiek uzskatīts par īstu jūru. Ziemeļu daļa atrodas Kazahstānas teritorijā, dienvidu daļa — Uzbekistānas teritorijā, Karakalpakstānas Republikā. Kopš 1960. gadiem vērojama jūras sarukšana, izžūšana, lielā mērā cilvēka saimniecisko aktivitāšu dēļ. 1960. gadā jūras platība bija 68 900 km², 2010. gadā — 13 900 km².

Viens no nedaudzajiem pasaules senajiem ezeriem, kurš ir vairāk kā 5 miljonus gadu vecs.

Galvenās ezera problēmas ir cēlušās no tā, ka divas galvenās ietekas — Amudarja un Sirdarja tika novirzītas irigācijai un pat nesasniedz Arāla jūru. Rezultātā jau 40 gadus Arāla jūra piedzīvo dramatisku izžūšanu. Tas reģionā ir radījis lielas saimnieciskas un ekoloģiskas problēmas.

Foto uzņemts: 2000.gada 25.augustā

Lēmums par abu lielo upju novirzīšanu apūdeņošanai tika pieņemts jau 1918. gadā. Šī darbība bija daļa no plāna padarīt Padomju Savienību par nozīmīgu kokvilnas eksportētāju, kas arī tika sasniegts. Liela mēroga apūdeņošanas kanālu būve sākās 1930. gados. Liela daļa šo kanālu tika nekvalitatīvi būvēti — tajos notiek lieli ūdens zudumi. No Karakuma kanāla, kas ir lielākais visā apūdeņošanas sistēmā, 30—70% ūdens zūd, nedodot nekādu saimniecisku labumu. Tikai ap 12% no apūdeņošanas kanāliem Uzbekistānā ir ar ūdens izolāciju.

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

Foto uzņemts: 2001.gada 15.augustā

Rezultātā 1960. gados Arāla jūra sāka samazināties. Laikaposmā no 1960. līdz 1971. gadam Arāla jūra ik gadus kritās par aptuveni 20 centimetriem. 1970. gados ūdens jau kritās par 50—60 cm gadā. 1980. gados ūdens jau kritās par 80—90 cm ik gadu. Tai pat laikā aizvien vairāk ūdens tika novirzīts apūdeņošanai. Laikaposmā no 1960. gada līdz 1980. gadam ezeram atņemtā ūdens daudzums pieauga divreiz, divkārt pieauga arī kokvilnas ražošana. Padomju Savienībā Arāla jūras izzušana nebija pārsteigums — oficiālā valsts nostāja pauda, ka ezers ir sava veida "dabas kļūda".

Foto uzņemts: 2002.gada 20.augustā

Pašlaik ezera platība salīdzinājumā ar sākotnējo ir samazinājusies par 60% un tā tilpums — par 80%. 1960. gadā Arāla jūra bija pasaulē ceturtais lielākais ezers ar aptuveno platību 68 000 km² un tilpumu ap 1100 km³. 1998. gadā ezera platība bija vairs tikai 28 687 km². Šajā laikā ezera sāļums pieauga no aptuveni 10 g/l līdz 45 g/l. 2004. gadā Arāla jūras platība bija tikai 17 160 km² un ezera izsīkšana turpinās.

Foto uzņemts: 2003.gada 12.augustā

Nesen atklāts, ka ezeram ir arī spēcīga gruntsūdens pietece no Pamira un Tjanšana un kopējā pietece ir ap 4 miljardi m³ gadā, taču šis process nevar apturēt ezera izsīkšanu.

Reklāma

Foto uzņemts: 2004.gada 16.augustā

Ezera izsīkšanas rezultātā praktiski iznīcinātas ezera un tajā ietekošo upju deltu ekosistēmas. Atkāpjoties ezeram, aiz tā palicis tukšs, nereti ar toksiskiem atkritumiem klāts līdzenums Arālkums. Putekļu vētras pārvieto veselībai bīstamas vielas, izraisot reģionā paaugstinātu saslimstību ar vēzi un plaušu slimībām. Uz sausās ezera gultnes mētājas pamestas zvejnieku laivas.

Foto uzņemts: 2005.gada 12.augustā

1987. gadā ezers sadalījās divās daļās — ziemeļu daļā (Mazais Arāls) un dienvidu daļā (Dienvidu Arāls). 2003. gadā Dienvidu Arāls tālāk sadalījās divās daļās, kamēr Ziemeļu Arāla tālākā samazināšanās pagaidām ir apstādināta. Sirdarjas upes apūdeņošanas sistēmas Kazahstānā tiek uzlabotas. 2003. gada oktobrī Kazahstānas valdība paziņoja, ka tai ir plāns izbūvēt betona dambi (Kokaralas dambis), kas novērstu ūdens pieteci no Mazā Arāla uz galvenokārt Uzbekistānā esošo Dienvidu Arālu. Šis darbs pabeigts 2005. gada augustā un kopš tā laika notiek negaidīti strauja Mazā Arāla līmeņa celšanās. Šajā Arāla daļā ir atkal ieviestas zivju populācijas, atjaunojas lietavas. Ja pirms šī darba ūdens bija 100 km no agrākās ostas pilsētas Aralas, tad tagad tas ir 25 km tālu.

Foto uzņemts: 2006.gada 15.augustā

Dienvidu Arāls pagaidām turpina izsīkt, sāļajā ezera gultnē veidojas putekļu vētras un reģionā tagad ziemas ir aukstākas un vasaras — karstākas.

Reklāma

Foto uzņemts: 2007.gada 16.augustā

1948. gadā uz Vozroždeņijes salas (tagad pacēlums starp Dienvidu Arālu un Arālkuma tuksnesi) tika izveidota sevišķi slepena bioloģisko ieroču laboratorija. Šīs laboratorijas darbības vēsture un konkrētie pētījumi joprojām ir noslēpums. Tā tika pamesta 1992. gadā. Dažādu valstu organizētas zinātniskās izpētes ekspedīcijas uz salu ir guvušas datus, kas liecina, ka uz salas tika ražoti, izmēģināti un vēlāk arī apglabāti patogēnie ieroči. 2002. gadā vairāku valstu (tai skaitā Uzbekistānas un ASV) sadarbības projektā tika novērsti draudi no 10 Sibīrijas mēra apglabāšanas vietām - uzskata, ka vairāk šādu vietu uz salas nav.