Jā, nudien, Anne Hetaveja (Anne Hathaway) bija Viljama Šekspīra sieva, bet titulbildē esošā aktrise ieguva savu vārdu tieši par godu šai sievietei.
Anna bija bagāta fermera Ričarda Hetaveja meita, viņam piederēja 75 akri zemes un vēl viņš atstāja meitai 43 sterliņu mārciņas skaidrā naudā (par pusi no šīs summas tajos laikos varēja uzcelt kārtīgu koka māju). Arhīvu dokumenti liecina, ka Hetaveju un Šekspīru ģimenes atradās tuvā draudzībā, aizdeva naudu un atbalstīja viens otru tiesu prāvās.
Viljams un Anna apprecējās 1582. gada novembrī, viņam bija 18 gadu, viņai – 26, turklāt Anna bija stāvoklī. Vietējās sabiedrības acīs šis sakars bija nepiedienīgs un atļauju laulībām dabūja no baznīckungiem ar grūtībām. Pastāv versijas, ka jaunais Vils pavedināja vecmeitu un bija spiests precēties bailēs no viņas radu atriebības, vai arī pēc citas versijas pati Anna pavedināja jaunieti un piespieda apprecēties, palikdama stāvoklī (gluži mūsdienīgs stāsts, vai ne? :) ).
Tā vai citādi, drīz viņiem piedzimst meita Susanna, pēc diviem gadiem piedzimst dvīņi Hamnets un Judīte, kurus nosauc šādi par godu krustvecākiem. Tādējādi jau 21 gada vecumā Viljams bija lielas ģimenes tēvs un apgādnieks. Taču dēls Hamnets mira 11 gadu vecumā, bet meitas nodzīvoja ilgu mūžu. Pēc kāda laika Šekspīrs pārceļas uz dzīvi Londonā, bet sieva ar bērniem palika Stretfordā, kur tagad ir muzejs – Annas Hetavejas māja, otrā populārākā literārā tūrisma vieta Lielbritānijā (pēc Bronte māsu (Džeinas Eiras autores) mājokļa). Vispār Stretfordā ir veseli pieci Šekspīram veltīti vai ar viņu saistīti muzeji.
Šekspīrs savā mantojumā norādīja atstāt sievai „otro labāko gultu ar visiem piederumiem”. Tas skaidrojams ar to, ka labākā gulta parasti pienācās ciemiņiem, un viņš novēlēja sievai viņu pašu laulību gultu.
Anne nodzīvoja kā atraitne septiņus gadus un mira 1623. gada 6. augustā. Citu ziņu par viņu nav saglabājies.
Tiek uzskatīts, ka Šekspīrs 145. sonetā iešifrēja sievas vārdu rindiņās- «I hate» from hate away she threw / And saved my life.
