Kādu dienu devos izbraucienā ar riteni pa pilsētu. Sākumā plāns bija vizināties pa Monsanto parku, bet pēc kādiem 5 kilometriem izdomāju krustojumā nogriezties pa labi. Rezultātā izbraukāju rajonus, kuros agrāk biju bijusi tikai ar autobusu caurbraucot. Izvizinājos pa Caselas un devos zemāk.
Tad nogriezos pa labi un ieraudzīju milzīgu pamestu parku. Galvenie vārti bija ciet, bet pabraucot nedaudz tālāk, bija mazāka ieeja, vārti vaļā. Ilgi nedomājot braucu iekšā.
Kartē var redzēt. Bildes no ieejas man nav. Tā kā nezināju, kas tas ir, tad neienācā prātā nobildēt.
Man vispār nepatīk pamestas ēkas un parasti es tādās nelienu. Bet šis bija tiešām liels un skaists parks. Ēkās iekšā es negāju, visu izpētīju no ārpuses. Parka sākumdaļa bija vairāk kalnā augšā un tur bija lielas ēkas, tālāk nogāzē bija mazākas. Zemi klāja sarkanas krāsas asfalts vai kas līdzīgs asfaltam. Nezinu, kā sauc materiālu, bet tādu reizēm klāj vietās, kur paredzēts ar skrituļslidām braukāt, ļoti gluds un patīkami pieķeras arī riteņa riepām.
Parkā nebija nevienas dzīvas dvēseles. Pēc kādas pusstundas es devos tālāk, pa nogāzi lejā, cauri visam parkam un mežā iekšā. Pēc tam izbraucu uz laukuma, kur paredzēts nosēsties helikopteriem un tad jau drīz biju pie João Francisco Xavier slimnīcas.
Amoreiras kartē.
Pavizinājos vēl dažas stundas un lēnām braucu mājās. Visu ceļu prātu nodarbināja viena doma. Kas, pie velna, tas bija par parku. Un kāpēc pamests? Lisabonā ir daudz pamestu ēku un aizaugušu pagalmu. Piemēram, blakus populārajam Amoreiras iepirkšanās centram ir pamests golfa laukums, ja var pareizi spriest pēc nosaukuma. Monsanto parkā ir pamests Panorāmas restorāns. Tajā es arī vienreiz paciemojos. Laikam jau nav tik daudz līdzekļu valstī, lai šos objektus atjaunotu. Panorāmas restorāns, manuprāt, būtu ideāla investīcija. Bildēs var redzēt, kā restorāns kādreiz izskatījās. Viena mana drauga vecāki tur organizēja kāzu mielastu, esot bijis populāri tā darīt. Citreiz par Panorāmas restorānu uzrakstīšu.
Skats no ielas uz Amoreiras pamesto parku.
Monsanto Panorāmas restorāns.
Toreiz.
Un tagad.
Izpētīju karti un sapratu, ka esmu vizinājusies pa bijušo akvaparku. Nedaudz pagooglējot atklājās diezgan nepatīkamas detaļas un tika atbildēti mani jautājumi par to, kāpēc parks ir pamests un kāpēc neviens to negrib atjaunot.
1993. gadā akvaparkā notika traģēdija. Par to runāts tika ne tikai Portugālē, kur tā, protams, bija absolūta top tēma. Arī ārvalstu laikraksti par šiem notikumiem rakstīja. Kas tad īsti notika?
1993. gada 17. Jūnija akvaparkā pazuda deviņus gadus vecā Cristina Caldas. Pēc bērna pazušanas tika pieļauta iespējamība, ka meitene varētu būt nolaupīta, parks turpināja darboties. Daudzi apšaubīja šo versiju, jo parkā ir apsardze un tā teritoriju pamest ar bērnu nebūtu viegli.
Pēc divām dienā, 29. jūnijā pēcpusdienā pazuda vēl viens bērns. 9 gadus vecais Frederico Duarte. Tikai pēc tam, kad pēc divām dienām pazuda arī Frederico, parks tika slēgts un glābēji pārmeklēja pilnīgi visu, caurules un to konstrukcijas ieskaitot. Abus bērnus atrada. Mirstīgās atliekas bija ierautas caurulēs un ugunsdzēsēji tās atrada cauruļvadu iežogojumā. Abi bērni bija, ar kājām pa priekšu, ierauti savienojumā, kas pumpē ūdeni no baseiniem uz caurulēm. Protams, ka parkā bija jābūt drošības konstrukcijām vai sietiem, es tā pieņemu, kas šīs sūkņu caurules aizsprosto, lai garantētu drošību un kaut ko šādu nepieļautu.
Kā jau teicu, ka sabiedrība bija šokēta. Parks tika slēgts. Sakās nemieri. Nav daudz ziņu par Frederico ģimeni, zināms vien tas, ka viņš bija no Lisabonas. Cristina savukārt bija ciemojusies Lisabonā un ar ģimeni dzīvoja ASV, Rodas salā. Pilsētā ar nosaukumu Pawtucket. Piektdien, pēc tam, kad abu bēŗnu līķi bija atrasti, parku ielenca protestētāju simti. Protestētāji demolēja parku, dauzīja nobraucienu caurules, izsita restorāna stikla sienas un ar akmeņiem apmētāja policiju. Mirušās portugāļu izcelsmes tēvs paziņoja, ka cilvēki pieprasa “asinis pret asinīm“. Cilvēki bija nikni par to, ka parks bija atvērts ceturtdien, neskatoties uz to, ka mazā Cristina Elisabeth Caldas bija pazudusi Otrdien un mazais Frederico Duarte Mendonca bija pazudis ceturtdienas pēcpusdienā. Var labi saprast šīs dusmas. Ja parks būtu aizvērts un pārmeklēts pēc otrdienas, tad vismaz viena bērna dzīvību būtu izdevies paglābt.
Neatradu ziņas par to, ko meitenes vecāki vēlāk darīja, bet gadu pēc traģēdijas Frederika vecāki iesniedza tiesā prasību pret valsti. Ar pamatojumu, ka valsts nolaidības dēļ netika pietiekami uzraudzīta akvaparku drošība. Tikai astoņus gadus pēc tam, kad lieta tika sākta, tika izteikts spriedums. 2002. gada 29. jūlija lieta tika izbeigta. Pirmais spriedums tika pasludināts 200. gada 28. aprīlī, kad valstij tika piespriests segt vecākiem 120 tūkstošus eiro par morālo kaitējumu. Sis spriedums tika pārsūdzēts. Valsti pārstāvēja Joaquim Gomes Canotilho, kurš skaidroja, ka nekādu likuma trūkumu nebiju un akvaparka vadība ir jāsauc pie atbildības, nevis valsts. Frederika vecāki nepadevās un iesniedza apelāciju. 2002. gada 15. maijā Lisabonas Augstākā tiesa pieņēma apelāciju, bet samazināja kompensāciju uz pusi. Lieta turpinājās un beidzot, deviņus gadus pēc traģēdijas, t tika izbeigta. Abu bērnu vecāki saņēma kompensāciju, kuras apjoms netika izpausts publiski. Protams, ka kompensācija ir laba lieta, bet pat visas pasaules nauda nepalīdzētu vecākiem atgriezt mirušos bērnus.
Akvaparks vairs nekad netika atvērts un tā arī lēnām izgaisa vēstures smiltainē. Pēc šiem notikumiem valstī tika nopietni strādāts pie drošības paaugstināšanas šāda veida izklaides parkos. Dažiem nebija pa spēkam izpildīt visas likuma normas. Cilvēki vairs neuzticējās parkiem un pamazām daudzi citi aizvērās. Mūsdienās valstī ir vien daži akvaparki.
Tā parkā izskatās mūsdienās. Un es tur ar riteni vēsā mierā vizinājos...
Atsūti vēstuli un vasarā satiksimies uzēst gliemežus un Sagres iedzert 
Tomar esmu bijusi, smuka pilsēta. Conveto Cristo vispār sapnis.
