Ak, padomju laiku bērnu laimīgā bērnība! Nu, vismaz neaizmirstamā noteikti...
Ak, kas par valsti bija! Kas par valsti... #71
594
4
„...Man skolā bija reāls retums, ko iemainīju pret 100 košļeņu fanķikiem. Tas bija alumīnijā atliets reāla lieluma brauniņa modelis, gan nezinu, kas to bija atlējis. Labuma no tā nebija nekāda, toties klasesbiedru cieņa un apbrīna – neiedomājama. Un vēl no stikla izstrādes rūpnīcas ražošanas pārpalikumiem čiepām stikla lodītes. Tā bija reāla valūta skolas apritē...”
„...Lidmašīnu modeļu daļas vajadzēja līmēt ar tādu šķīdinātāju – dihloretānu. Atceros, mans tētis ilgi lamājās, skaidrodams, ka pie viņiem institūtā šī viela tiek uzglabāta kā bīstama inde. Un viņam bija taisnība. Dihloretāns ir spēcīga narkotika, hepatoksiska (aknas bojājoša) viela. Tas bojā centrālo nervu sistēmu, izraisa acu radzenes sabiezējumu, distrofiskas izmaiņas aknās, nierēs un citos orgānos, izraisa gļotādu iekaisumu un dermatītu, uzkrājas smadzenēs. Organismā nokļūst caur pat neievainotu ādu.”
„...Mana māte dzemdēja manu māsu 1975.gadā Maskavā. Es viņas stāstu neaizmirsīšu nekad. Iesākumā izģērbuši kailu, tad noskuvuši ar sarūsējušu skuvekli, palagu gultām neesot bijis...”
„...Pirmajā septembrī es aizgāju uz skolu, lepodamies ar 84.gada olimpiādes simbolu uz dienasgrāmatas vāciņiem. Tas bija pārzīmēts (tiesa gan, ne visai precīzi) no viesnīcas „Intūrists” miskastē atrastas „Coca-cola” bundžiņas...”
„...Vai jums kādreiz ir nācies uzrādīt skolas dienasgrāmatu komjauniešu patruļai pie ieejas kinoteātrī?”
„...Krosenes „padomju adidas” bija greznība. Tāda greznība, ka tika vilktas pat pie svētku kleitas...”
„...Un pulksteņi. Protams, „Raķetes” korpuss ar „Pobedas” mehānismu. Tā bija normāla tradīcija sešdesmito gadu beigās, kad tēvi saviem dēliem dāvināja savus vecos pulksteņus.”
„...Jaungada naktī mēs varonīgi cīnījāmies ar miegu, lai trīs nožēlojamas stundas varētu pablenzt uz „ārzemju estrādi”: Vācijas Demokrātiskās republikas televīziju, Mariļjo Rodoviču, Karelu Gotu un itāļus...”
„...Nenormāli kruts vasaras brīvlaiks starp devīto un desmito klasi – apmaiņas skolēnu brauciens uz Bulgāriju. Gada laikā tiek noskaidrots laimīgo saraksts. Katrs cenšas nogremdēt otru un neviens netic, ka uz Bulgāriju var gribēt braukt tikai arhitektūras dēļ. Ebreju tautības zēnus un meitenes jau sākotnēji neiekļauj sarakstā. To īpaši neafišē, bet to arī neapspriež. Atgriezušies no Prāgas, laimīgie dižojas pilnīgi vienādās baltās tenisčībās ar trīskrāsaino Čehoslovākijas karodziņu. Jūs tādas nevilktu. Jums būtu par prastu.”
Tev patiks šie raksti
