Ceturtā daļa. Lasiet un kaunieties, kuram tagad slikti un gribas padomju laikus atpakaļ.
Ak, kas par valsti bija! Kas par valsti... #411
680
3
„...Jauniešu bandas „Tjap-Ļap”dalībnieki, kopā kādi 40-50 cilvēki, ar šaujamieročiem (obreziem) un metāla stieņiem bruņojušies, maskās tērpti, devās no upes stacijas pa Novotatārijas galveno ielu. Izvietojušies abās ielas malās, viņi sita un šāva visus, kas gadījās pa ceļam, tai skaitā miličus. Ievainoti 10 cilvēki, tai skaitā 2 miliči, nogalināti divi – kāds padzīvojis vīrietis un viens no bandītiem. Rezultātā bandas eksistence atzīta oficiāli, pie rājieniem tika gandrīz visa Tataristānas Padomju Republikas Iekšlietu Departamenta vadība. Vērienīga izmeklēšana noveda lietu līdz tiesai 1980.gadā, notiesāti tika 28 cilvēki, 4 ar nāves sodu.”
Pepsi-Koļa
„...Gremojām kaut kādu gudronam līdzīgu preteklību, ar ko jaunceltnēs logus špaktelēja, kruti bija, ja tev bija celniecības tepe, to likām pie mutes un pūtām burbuļus. Polietilēna maisiņus tiešām mazgāju, tā kā mest ārā bija žēl (ar tīkliņu staigāt nebija kruti). Kruti bija staigāt kirzeniekos, kas pārvērsti „bercos” (augšu nogriez, uztaisi vertikālu griezumu, izdur caurumus un sašņorē.)...”
Reklāma
Blakus mūsu universitātei ( apmēram 89.gads) „izmeta” poļu kosmētiku. Parādes durvis tika aizslēgtas, tauta sāka gāzties uz melno ieeju, tā bija neprātīga spiešanās, vairākas stundas rindā, salā, decembrī... Tad sāka izplatīties baumas, ka tūlīt tūlīt viss beigsies, ka pārdevēji pa kluso liek visu zem letes priekš „kundēm”... Kā šodien atceros niknuma asaras, kas tūlīt piesala pie vaigiem, un pazemojuma sajūtu. Tā BIJA. Tā ir taisnība. Pēc piecām bezgalīgi ilgām stundām, gandrīz nosaldētām kājām, es tiku pie pāris lūpukrāsas tūbiņām. Un tas bija arī viss...”
„...Institūtos deva tā saucamos „pārtikas komplektus”, kas sastāvēja no kādas deficītpreces komplektā ar kaut ko absolūti nevajadzīgu, kā grūbas, piemēram. Vismaz Pēterburgā 80-tajos tā bija.”
„...KRĀSAINAIS TELEVIZORS! Tas, lūk, bija vairāk saprotams jēdziens plašai patērētāju publikai, nekā „mūzika”. Es vēl piedzīvoju tos laikus savā darba gaitu sākumā (biju televizoru meistars), atceros šos „tehnikas brīnumus”. Lūza bieži, pārsvarā vienu līdz divas reizes mēnesī ( un nepavisam ne meistaru līko pirkstu dēļ, kā mēģināja to toreiz nostādīt, vismaz ne pārsvarā gadījumu). Toties nodarbināti bija milzums ļaužu, ateljē bija pat veselas četras mašīnas, kas nepārtraukti braukāja šurpu-turpu, pārvadājot aparātus un kineskopus, pašā ateljē nepārtraukta „dzīvā” rinda – bezdarbs mums pie tādas tehnikas pilnīgi noteikti nedraudēja. Labot tēvzemes televizorus sāka jau pirms pārdošanas, veikalos, koķeti to saucot par „pirmspārdošanas sagatavošanu”. Citreiz nācās pat sūtīt no veikala atpakaļ preci rūpnīcai-brāķdarim.”
Tev patiks šie raksti
