Ai, māte Latgale!26

Latgaļi ir latviešu tautas sākums. Latgaļu valsts ietvēra lielu Krievijas teritoriju un pusi tagadējās Latvijas, ar savu valodu iespaidojot krievu valodu, nevis otrādi. Indriķis par „lettigal” sauca visus tagadējās  Latvijas teritorijā dzīvojošos cilšu pārstāvjus. 13.gadsimtā Eiropā valdošo ekonomisko pārmaiņu dēļ Latviju sāka raut gabalos. Visiem vajadzēja izdevīgo tirdzniecības ceļu starp Austrumiem  un Rietumiem, un vāciešiem vienkārši vairs nebija, kur atkāpties, jo  pieauga Venēcijas un Dženovas ietekme, bet vācu tirgotāju loma Vidusjūras reģionā strauji saruka. Jau pirms Hanzas savienības dibināšanas lejasvācu tirgotāji centās pārņemt savā kontrolē Anglijas tirdzniecību. Taču angļi strauji attīstīja savu vilnas un tekstilrūpniecību un ar šīm nozarēm saistīto tirdzniecību vēlējās kontrolēt paši. Līdz ar to vācu tirgotājiem atlika tikai viens ceļš — uz ziemeļaustrumiem. Latgaļi un Cēsu vendi ne slikti pelnīja, apliekot ar nodevām ūdensceļus un tirdzniecības apmetnes. Pie tam viņiem neko īpašu neizteica arī misionāru sludinātā miera vēsts, jo ar to viņi jau bija iepazinušies no Krievijas puses pareizticīgajiem mācītājiem, kas bija Bizantijas pakļautībā, un viņi ļoti labi saprata, ka svētos tēvus virza gluži materiālas intereses.  Tā lēni brieda divu kristīgo koncesiju konflikts; pareizticīgie no vienas puses un Romas katoļticīgie no otras puses. Sākās krusta karš par neticīgo latgaļu dvēselēm un tirdzniecības ceļu, brīvu no nodevām, kas jāmaksā iedzimtajiem. Te bija labi visi līdzekļi, sākot no fizisku iznīcināšanu un beidzot ar skaldi un valdi politiku. Kuršiem  deva lielus kukuļus un noskaņoja pret latgaļiem, jo kuršiem un lībiešiem bija jāmaksā tādas pašas nodevas, kā vāciešiem un krieviem, ja tie gribēja kuģot cauri latgaļu zemēm. Latgaļi un vendi jau gadsimtiem ilgi cīnījās par katru savas sarūkošās teritorijas centimetru, bet velti, krievi lēnām līda arvien tālāk un tālāk Eiropā. Latgaļi un vendi bija jau krietni novājināti un atkāpušies jau gandrīz līdz tagadējās Latvijas Austrumu robežai, kad krustneši sāka lielo iekarošanu. Latvijas iekarošanu krustneši pabeidza 1290. gadā, kad piespieda nepakļāvīgos zemgaļu karavadoņus pamest savas zemes un doties uz Lietuvu. 

Zemgalē palika tukši veseli  novadi. Vācu bruņinieki, kuriem izdalīja šo zemi kā balvu par lietajām asinīm, atklāja, ka nav, kas strādā.  Tāpēc tika organizēta cilvēku pārvietošana no biezāk apdzīvotās Sēlijas un Latgales. Latgaļiem tika atņemtas plašas teritorijas un atdāvinātas Cēsu vendiem jeb līviem, piespiežot latgaļus migrēt. Ja pirms tam latgaļi cīnījās kopā ar vendiem pret zobenbrāļiem (starp citu, sarkanbaltsarkanais karogs ir tieši Cēsu vendu izcelsmes), tad tagad abas tautas tika sarīdītas. Latgaļi atriebās un vendus asimilēja, jau ap 16.gs nav vairs nekas dzirdams par vendiem. 

Latgaļiem smagi nepaveicās, kad 16.gs tie nonāca Polijas pārvaldībā. Kamēr Rietumu daļā ātri attīstījās ekonomika un plauka hercogistes, kas vainagojās pat ar pirmās kolonijas izveidošanu Tobago, Austrumos ritēja nesaudzīga cīņa ar pareizticību, kas vainagojās ar pārliecinošu Romas katoļu baznīcas uzvaru. Vēl tagad latgaļi pārsvarā ir katoļticīgi. Kamēr Hanzas savienības pārvaldītajā teritorijā vācu garīdzniecība un muižniecība sāka aktīvi interesēties par latviešu tautas kultūru un izdot pirmās grāmatas latviešu valodā, tikmēr Latgalē, kas pat vairs nesaucās Latgale bet Inflantija, vācu muižniekiem atņēma muižas un atdeva tās vietējiem bajāriem. „Poļu karalis viņiem piešķīra muižnieku tiesības un uzdāvināja vācu baroniem atņemtās mazākās muižiņas. Bajāri kļuva muižnieki. Bet ar to brīdi sākās arī viņu nelaime. Seiļi pārsaucās par Selickiem, Stabari par Stabrovskiem, Slūkas (Slokas) par Sluckiem, Žagari par Zagorskiem, tādējādi bez jēgas sakropļojot savus jaukos vārdus un izdzēšot latviešu cilšu rakstus. Aizrāvušies ar skaisto sētu – muižu! – celšanu, viņi nedzirdēja tautas brāļu vaimanas zem vagaru pātagas... pirmie gāja klanīties krievu administratoriem... Mūsu ļaudis... ap Polocku un Vitebsku... Viņi šodien jau ir ceļā uz pārkrievošanu... Sebežieši, nevelieši, vitebskieši un lepelieši prasīja savas latviešu skolas, bet krievu administratori aizbildinājās, ka latviešu skolas drīkst atvērt tikai Ludzas, Drisas, Dvinskas un Rēzeknes apriņķu katoļiem...”

1772.gadā Inflantiju sev pievienoja Krievijas impērija, bet sākot ar 19.gs tā bija Baltkrievijas īpašums. Krievu laiki Latgalē bija smagi. Kad 18. gadsimta sākumā Pjotrs I okupēja pašreizējo Latvijas teritoriju, latviešu zeme tika sadalīta guberņās un tādējādi sašķēla latviešu tautu. Latgales teritorija tika pievienota Vitebskas guberņai. Pēdējais fakts bija par iemeslu tam, ka tieši Latgalē vissāpīgāk bija jūtama pārkrievošanas politika, ko iniciēja krievu nacionālšovinisti jeb slavofili. Protams, arī pārējā Latvijas teritorijā šīs politikas ietekme atstāja smagas sekas, tomēr Latgale no tās cieta visvairāk – lai atceramies kaut vai aizliegumu iespiest šī apgabala teritorijā grāmatas gotu un latīņu burtiem. Pat latviešu tautasdziesmas nācās drukāt kirilicā(Aivars Gedroics, „Latgaļi un čangaļi”)! Grāmatas no Kurzemes latviešu valodā tika vestas kontrabandas ceļā. Taču latgaļi ir sīksti un tos nevar tik viegli sakošļāt un norīt. Latgaļi ne tikai saglabāja savu valodu, bet arī saglabāja to cik iespējams neskartu. Tā ir sena, ļoti sena valoda. Kaut vai pavisam nelielam ieskatam salīdzināsim to ar vēl vienu senu, oficiāli par senu atzītu valodu – sanskritu. Lūk, daži piemēri:

Šiut (latg.), syuta (sanskr.), šūt (latv.);

sīva – civa – sieva;

dīna – dina – diena;

sans – sāna – sens;

asmu – asmu – esmu.

No šiem dažiem piemēriem vien ir redzams, ka, salīdzinot latviešu valodu ar sanskritu, nevar neņemt vērā latgaļu valodu. 

. Latgaļus nevar šķirt no latviešiem, tiem jāapvienojas. Kad Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka Krievijas impērija un veidojās Latvijas valsts, latgaliešiem radās jautājums – kur palikt mums? Kā latviešu tautas daļu sevi apzinājās pavisam nedaudzi. Daudzi uzskatīja sevi par radniecīgiem poļiem, kas lielā skaitā dzīvoja Latgalē vēl no Polijas valdīšanas laikiem. Viņi uzskatīja, ka katoļticība ir noteicošais faktors valstpiederībai. Tāpat bija arī iedzīvotāju daļa, kas, ticēdama solītajai komunisma paradīzei, ar ilgošanos raudzījās Austrumu kaimiņa virzienā. 20.gs sākumā latgaliešiem vairāk nekā pārējiem latviešiem tika izskalotas smadzenes ar Marksa un Engelsa caurejas zālēm. Kad 1920.gadā Latgale tika tomēr pievienota Latvijai, ne visi bija par to sajūsmā. Kad nāca Ulmanis ar saviem centieniem saliedēt latviešu tautu, viņu uztvēra kā ienaidnieku. Latgalieši ļoti labi atcerējās lielās Latgaļu valsts laikus un lepojās ar to, ka cauri necilvēciskām grūtībām spējuši saglabāt savu valodu.  Viņi negribēja pieņemt Ulmaņa centienus apmācīt viņus „literārajā”, „uzķūnētajā” latviešu valodā un aizvainoti norobežojās no pārējās Latvijas. Kad PSRS okupēja Latviju, daudzi, pat ļoti daudzi sajūsmā metās jaunās Padumjās valsts celtniecībā un guva panākumus galvenokārt pateicoties krievu valodas prasmei. Visi Latgales skolotāji, kas Latvijas laikā skolās aktīvi darbojās Latvijas valsts saliedēšanas labā, tika izsūtīti. Latgaļi tika augstos nomenklatūras amatos un taisīja galvu reibinošas karjeras. Kurzemnieki un vidzemnieki viņus sāka par to ienīst. Latgaļu stulbumu aktīvi izmantoja Maskava, ja nebūtu tik daudz latgaļu toreiz pie varas, nebūtu arī tik daudz okupantu Latvijā. Latvija tika piegrūsta krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem, kamēr latvieši tika izsūtīti masveidā.

PSRS impērijai sabrūkot, sākās jauna latvju tautas atmoda. Saprotams, ka Latgalē, kur daudzviet «minoritātes» bija pārvērtušās «mažoritātēs», neatkarības idejai nebija liela atbalsta, toties plašus laurus cerēja plūkt kolonistu un pašmāju nodevēju vadītā interfronte, kas nu atcerējās savu priekšteču lozungu, ka Latgale esot Latvijas kolonija. Tiesa, atklāti prasīt Latgales atdalīšanos no Latvijas reti kurš uzdrošinājās, toties ļoti populārs kļuva lozungs: «Trīs valsts valodas Latvijā – latviešu, krievu un... latgaļu.» Turklāt vēl pēdējos gados novērojama nelaba tendence latviskas cilmes latgaliešu vārdus aizstāt ar krievu vārdiem, kam piekabināta latgaliska galotne, piemēram, «cīmeņš» pārvēršas par «gostu», «taisneiba» – par «pravdu», «peļdēšana» par «plāvošanu», «skūla» par «školu» utt., u.t.j.p. (Aivars Gedroics, „Latgaļi un čangaļi”)

Interfrontiešu mērķis, pieprasot latgaliešu dialektu atzīt par trešo valsts valodu, bija skaidrs – radīt šķelšanos latviešos. Toreiz viņu nolūks neizdevās, latgaliešus nesanāca nošķirt un sanaidot ar pārējiem Latvijas latviešiem. Taču ideja par latgaliešiem kā atsevišķu nāciju un latgaliešu valodu kā atsevišķu valodu diemžēl joprojām vēl ir dzīva un regulāri tiek propagandēta(Aivars Gedroics, „Latgaļi un čangaļi”). Tas nav Latvijas valsts interesēs, pie tam arguments, ka latgalieši tiek asimilēti no latviešiem  sen jau vairs neiztur kritiku. Lai nu ko, bet latviešu valodu Latgalē dzird vismazāk, ja kurš tur asimilē latgaļus, tad tie ir krievi. Bet dažus latgaļus tas nez kāpēc neuztrauc... Šobrīd, kad no Ukrainas piemēra labi redzam, no kurienes separātismam kājas  aug, liekas, ka nav pat īpaši jāpiepūlas, lai saprastu, kas īstenībā ir aiz ādas cilvēkiem, kas prasa Latgales atvienošanos no Latvijas. Latgaļi un viņu valoda tādiem cilvēkiem rūp vismazāk, viņi labi zin,  ar ko tas beigsies gan Latgalei, gan Latvijai. Domāju, ka nekļūdos, ja saku, ka tādiem cilvēkiem maksā Maskava. 

Daudz paņēmu no Aivara Gedroica raksta "Latgaļi un čangaļi". Nosūtīju viņam vēstuli, lai pazemīgi lūgtu atļauju. Jebkurā gadījumā, mans raksts krasi atšķiras, tā kā es ceru, ka neviens to neuzskatīs par zādzību.