Padomju Savienības vēsturē daudzi vēsturiski personāži, lielākā vai mazākā mērā, bijuši saistīti ar Odesu. Bandīti, kuri bija izdarījuši daudzus kriminālnoziegumus - Frenkels, Kotovskis, Jakirs, arī Miška Japončiks. Daudzi no viņiem kļuva par Padomju valsts līderiem.
Afērists un noziedznieks valsts vadībā. III daļa7
257
8
Ilfa un Petrova literārā varoņa Ostapa Bendera teiktais, ka visu kontrabandu ražo Odesā, Malajā Arnautskajā – tas par Frenkeli. Milzīgi pagrīdes cehi šuva apģērbus un pārlēja smaržas, ražoja vīnu un viltoja valūtu. Un viss ar pašu slavenāko pasaules firmu marķējumiem. Tas švakāk maksātspējīgai publikai. Tiem, kuri varēja samaksāt īstu cenu, tika īsta prece. Vairākas lielas kuģniecības un vesela liellaivu flotile bez apstājas kursēja starp Turcijas, Krievijas, Rumānijas ostām un kuģu tilpnes nekad nebija tukšas. Rostovas, Voroņežas, Astrahaņas, Kijevas un daudzu citu pilsētu noziedzīgie grupējumi sargāja Odesas astoņkāja intereses. Naftalijs Frenkelis radīja valsti valstī – savi likumi, savas tiesas un bendes. Robežapsardze, kriminālpolicija, tiesa un pat Čeka – viss bija nopirkts.
Visam labajam reiz pienāk gals. Nav īsti skaidrs, vai Naftalijs kādam naudiņu par maz iedeva, vai valstī gadījās arī pa kādam godīgam cilvēkam? Kādu dienu Odesas GPU (Государственное политическое управление – Valsts politiskā pārvalde) parādījās jauns saimnieks, kuram no Maskavas priekšniecības bija dots skaidrs uzdevums – tikt skaidrībā ar Frenkeli. Ne bez likteņa ironijas – jaunā priekšnieka uzvārds bija Deribas (Дерибас). Šis uzvārds bija tuvs katram odesietim. Tas, ka Odesas GPU jaunais priekšnieks, draudīgais čekists bija Odesas pilsētas dibinātāja Deribasa mazmazdēls, bija pilnīga izdoma. Laikabiedri apgalvoja, ka Terentiju Deribasu Dievs bija apbalvojis ar smalku, pīkstošu falsetu, lielām ausīm un augumu, par kādu Odesā saka: „Pusotra metra ar visu cepuri un uz slidām.”. Viņa partijas pseidonīms bija Mara.
Terentijs Deribas ar visu savu kavalēriju vairākas reizes mēģināja izrēķināties ar Frenkeli un viņa bandu. Tomēr visi uzbrukumi beidzās ar neveiksmi, tāpēc, ka Naftalija Aronoviča nauda darīja savu. Tūkstošiem acu pāru vēroja notiekošo, un visi redzēja, ka uzvarēja Frenkeļa nauda. Viņš zināja par katru soli, kuru spēra nesaliecamais ļeņinietis, pat par katru viņa elpas vilcienu. Naftalijam viss izdevās, jo bandītu arī piesedza (protams, pa kluso un ne jau par pliku „paldies”) pats baisais Jagoda (Ягода), kuram jau tad bija liela ietekme un kurš vēlāk kļuva par NKVD (Народный Комиссариат Внутренних Дел – Iekšlietu Tautas komisariāts) priekšnieku. Tad, pēkšņi, Terentijs Deribas mainīja savu taktiku. Naftalijam „mati sacēlās stāvus” no pieprasītās summas, bet paša dzīvība taču bija vērtīgāka un nācās samierināties ar esošajiem apstākļiem.
Kādā Odesas sanatorijā viņi paspieda viens otra roku un Frenkelis devās sagatavot milzīgo kukuli, bet Deribas devās uz staciju sagaidīt čekistu nodaļu, kura bija slepus ieradusies no Maskavas, lai arestētu Naftaliju. Viņu sagrāba paša istabā, kur tika pakota nauda. Lai vēlreiz netērētu laiku ceļam, pie viena tika arestēta visa Odesas Čekas un milicijas vadība. Ar speciālu vilcienu un pastiprinātu apsardzi arestētie tika nogādāti Maskavā. Pēc pāris dienām – 1924. gada 14. janvārī, 1883. gadā dzimušajam bezparteiskajam ebrejam Naftalijam Frenkelim tika piespriests nāvessods.
Kad atlika tikai nospiest ieroča mēlīti, atskanēja komanda: „Apturēt!”. Nāvessods tika aizstāts ar desmit ieslodzījuma gadiem. Tikai desmit gadiem, kaut gan tolaik uz aizdomu pamata par neuzticību tika piespriesti divdesmit ieslodzījuma gadi. Kāds no visvarenajiem labvēļiem godīgi atstrādāja no Frenkeļa saņemto. Soloveckas (Соловецкоe) nometnē Naftalijam izdevās iekārtoties tabeļveža siltajā vietiņā. Šajā neapgrūtinošajā amatā, viņam bija gana laika, lai apdomātu, kā par labu proletariāta lietai, lietderīgi izmantot arestēto miljonus, ar kuriem bija pārpildīti cietumi un nometnes no Žitomiras līdz Vladivostokai.
Un, taču, esot izdomājis! Par to steidzīgi ziņojis Maskavai, kur ticis pienācīgi novērtēts. Katordznieks Frenkelis tika nomazgāts, noskūts un ar speciālu lidmašīnu aizsūtīts pie Staļina. No turienes jau biedrs Frenkelis iznāca kā Baltās – Baltijas jūras kanāla (Беломор канал) celtniecības vadītājs. Jaunajā amatā viņš kļuva vairs ne par simtu vai tūkstošu, bet par miljoniem padomju cilvēku likteņu pavēlnieku. Vispirms viņš atriebās saviem pāridarītājiem. Drīz vien degsmīgo ļeņinieti Derebasu nošāva kā padomju tautas niknāko ienaidnieku, bet Naftalijs Frenkelis, tautas draugs, turpināja būvēt savu lolojumu ar nosaukumu Gulags, kur miljoniem ieslodzīto dzīves tika samaltas, lai stiprinātu strādnieku un zemnieku valsti. Ja agrāk valsts vara nespēja saprast, ko darīt ar daudzskaitlīgajiem arestantiem, tad tagad to nepietika. Uz Maskavu – viena aiz otras tika sūtītas telegrammas – dodiet vēl un vēl! Ļaunā ģēnija Naftalija Frenkeļa iedarbinātā nāves mašīna strādāja ar pilniem apgriezieniem.
Tomēr, 1937. gadā Naftančiks tika iespundēts Lubjankā (Лубянкa). Nācās viņam nobaudīt to laimi, ar kuru bija aizrijusies visa valsts. Pratināšanas laikā Frenkelim tika izsisti zobi un bojātas aknas. Patiesās un safabricētās apsūdzības būtu pietikušas desmit nāvessodiem. Tomēr, pēc Berijas personīga rīkojuma, Naftalijs ticis atbrīvots un atgriezts iepriekšējā darba vietā. Visdrīzāk, ka viņa uzbūvētā nāves mašīna bez sava radītāja sāka niķoties, bet to pieļaut jau neviens negribēja.
Kādas vizītes laikā, vienā no nometnēm, Frenkels aiz muguras izdzirdēja klusus vārdus: „Tu pieņemsi mani savā bandā?”. Šie vārdi valsts galvenajam cietumuzraugam iedeva pa galvu, gandrīz, kā ar ķieģeli. Uz viņu ar svešādu, neskūtu seju, naivām acīm raudzījās Škets. „Uz karceri”- izdvesis Naftalijs. No karcera Šketu iznesa koka kastē, jo viņa elka tagadējā bandā nebija vietas ne sentimentam, ne pateicībai.
Šīs zemes gaitas Naftalijs Frenkelis, Arona dēls beidza kā NKVD ģenerālleitnants, piecu Ļeņina ordeņu kavalieris, sociālistiskā darba varonis, vissavienības nozīmes pensionārs, mirstot 77 gadu vecumā Maskavā. Dzelzceļa stacijas būvniecība Odesā bija Frenkeļa „gulbja dziesma”, kurš tajā laikā ieņēma dzelzceļa transporta ministra vietnieka posteni. Ēka tika uzbūvēta rekordīsā laikā. Kādēļ viņš tā steidzās, paliks noslēpums. Varbūt centās atstāt aiz sevis ko labu pilsētai, kurā uzlēca viņa melnā zvaigzne.
Tev patiks šie raksti
