Ādolfs Hitlers43

1907. un 1908. gadā Hitleru divreiz neuzņem Vīnes Mākslas akadēmijā dēļ "talanta trūkuma", ko viņš smagi pārdzīvoja. Hitleram ieteica kļūt par arhitektu, jo viņam labi padevās arhitektoniskas skices un zīmējumi. Nemaz tik slikti viņš nezīmēja.

1913. gadā, 24 gadu vecumā, Hitlers atstāj Vīni un dodas uz Vāciju. Sākoties Pirmajam pasaules karam viņš brīvprātīgi piesakās dienestam Vācijas armijā un tiek nosūtīts uz fronti, kurā viņš pilda ziņneša pienākumus, aktīvi neiesaistoties karadarbībā. Viņš uzdienas līdz kaprāļa pakāpei (augstāku pakāpi viņš nevarēja saņemt pēc reglamenta, jo nebija Vācijas pilsonis) un par varonību kaujas laukā saņēma Dzelzs krustu, kas bija Vācijas augstākais militārais apbalvojums. 1918. gadā viņš saindējas gāzu uzbrukuma laikā un kara beigas sagaida slimnīcā.

1919. gadā Hitlers iestājas nelielā politiskā partijā ar nosaukumu Vācu strādnieku partija. Tur viņš sevi parāda kā talantīgu oratoru un ātri vien iekaro popularitāti. 1921. gadā, viņš kļūst par partijas līderi. Partija nomaina nosaukumu uz Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku partija (NSDAP, vācu: Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei).

1923. gadā Hitlers neveiksmīgi mēģina izdarīt valsts apvērsumu, kas iegājies vēsturē kā Alus pučs. Viņu tiesā par valsts nodevību un viņam piespriež 5 gadu ieslodzījumu Landsbergas cietumā, taču vēlāk sodu samazina un viņu atbrīvo jau pēc nepilna gada. Ieslodzījuma laikā Hitlers saraksta grāmatu Mana Cīņa (vācu: Mein Kampf).

Hitleram iznākot no cietuma, viņa partija bija nožēlojamā stāvoklī, un viņam vajadzēja pielikt daudz pūļu lai to atjaunotu. Par pagrieziena punktu viņa ceļā uz varu kļuva Lielā depresija, kas aizsākās ar Ņujorkas fondu biržas krahu 1929. gadā.

Ar katrām nākamajām Reihstāga vēlēšanām Hitlera partijas ietekme pieauga un 1933. gada 30. janvārī prezidents Pauls fon Hindenburgs uztic Hitleram veidot Vācijas valdību. Drīz vien Hitlers ar dažādiem līdzekļiem palielina varu līdz kļūst par absolūtu diktatoru.

1939. gada septembrī Hitlera vadītā Vācija iebrūk Polijā, ko mēdz uzskatīt par Otrā pasaules kara sākumu.

1945. gada 30. aprīlī, kad ir skaidrs, ka karš Vācijai ir zaudēts, Hitlers ar savu sievu izdara pašnāvību Berlīnes bunkurā. PSRS pārstāvji deklarēja, ka tie atrada Hitlera mirstīgās atliekas, kuras atpazina pēc žokļa, taču tiešu pierādījumu tam nav.