8 fakti par pasaules uzbūvi , kurus tev jāizlasa5

Planētu izpēte

Planētu izpētei izmanto automātiskas starpplanētu zondes, kuras palaiž no Zemes ar kosmiskajām raķetēm. Kad zonde sasniegusi mērķi, tā veic pētījumus no pārlidojuma trajektorijas vai ieiet orbītā ap debess ķermeni. Zonde var iegūt planētas virsmas vai mākoņu segas attēlus, sastadīt virsmas temperatūras, reljefa vai ķīmiskā sastāva kartes, pētīt planētas atmosfēru un magnētisko lauku. Iegūtos rezultātus zoned noraida uz Zemi ar radioviļņiem. Dažkārt zondei ir nolaižamais aparāts, kas nolaižas uz planētas virsmas un veic pētījumus. Pa Mēnesi un Marsu ir pārvietojušies arī nelieli roboti – pašgājēji.

Pasaules sistēmas rašanās

Saskaņā ar mūsdienu zinātnes priekšstastiem Saules sistēma ir izveidojusies pirms 4,6 mijardiem gadu, saspiežoties gāzu un putekļu mākonim, kura sastāvā bija aomēram 73% ūdeņraža, 25% hēlija un 2% citu ķīmisko elementu. Saspiežoties izveidojās plakans, rotējošs disks, kurā esošie putekļu graudi saduroties sāka salipt kopā. Šie sablīvējumi auga arvien lielākie, līdz izveidojās vairākas lielas planētas. Pašas lielākās planētas ar savu gravitācijas spēku piesaistīja sev arī gāzi. Tā radās milzu planētas. Zemes tipa planētas bija par mazu, lai piesaistītu gāzi, tāpēc tās pamatā sastāv no cietiem iežiem. Diska centrā izveidojās Saules, kas sāka spoži spīdēt. No saspiešanās sākuma līdz planētu izveidošanās brīdim pagāja aptuveni 100 miljoni gadu. Tā kā planētas izveidojās no plakana, rotējoša diska, tad arī mūsdienās visas planētas riņķo ap Sauli aptuveni vienā plaknē un vienā virzienā – pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam.

Zvaigžņu evolūcijas

Zvaigznes veidojas, saspiežoties gazes un putekļu mākoņiem, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija. Saspiežoties mākonis sakarst, līdz tā centrālajā daļā sškas kodolreakcijas. Izveidojusies zvaigzne ir stabile un ilgstoši spīd līdz brīdim, kad zvaigznes centrālajā daļā beidzas ūdeņraža krājumi. Tad zvaigzne kļūst par sarkano milzi. Pēc tam nelielas zvaigznes nomet apvalku un kļūst par baltajiem punduriem, bet lielākās zvaigznēs notiek sprādziens. Pēc sprādziena atlikusī zvaigznes daļa gravitācijas spēka iedarbībā saspiežas un kļūst par neitronu zvaigzni vai melno caurumu. Neitronu zvaigznes ir ļoti blīvas un sastāv gandrīz tikai no neitroniem, bet melnie caurmi ir pavisam īpaši objekti. To gravitācijas spēks ir tik liels, ka no melnā cauruma nespēj aizlidot ne viela, ne gaisama.

Astronomiskie teleskopi

Gandrīz visas ziņas par zvaigznēm ir iegūtas ar teleskopiem. Ar teleskopiem novēro tālus Visuma objektus, kas spīd ļoti vāji, tāpēc ir svarīgi izmantot teleskopus ar lielu objektīva diametru. Lielāko mūsdienu teleskopu objektīva diametrs sasniedz 10 metrus, un visa teleskopa konstrukcija aizņem ēku vairāku stāvu augstumā. Top teleskops ar 39 metru diametru. Ar teleskopiem iegūst debess ķermenu attēlus, bet, laižot zvaigžņu gaismu cauri prizmai, iegūst arī spektrus. Izpētot zvaigznes spektru, iespējams iegūt datus par tās ķīmisko sastāvu un kustību.

Planētas pie citām zvaigznēm

Pie vairākiem desmitiem Saulei līdzīgu zvaigžņu ir atrastas planētas. Planētas, kas riņķo ap citām zvaigznēm, sauc par citplanētām. Jau ir atklātas vairāk nekā 300 lielas citplanētas, kuras var salīdzināt ar Saules sistēmas lielāko planētu Jupiteru, taču iespējams, ka ar laiku izdosies ieraudzīt arī Zemei līdzīgas planētas. Ir skaidrs, ka planētas ir kosmosā izplatīti objekti.

Visuma evolūcija

Ir izpētīts, ka galaktikas attālinās cita no citas un Visums izplešas. Ja šobrīd attālums starp galaktikām palielinās, var secināt, ka agrāk ta sir bijis mazāks un kaut kad visa Visuma viela ir atradušies cieši kopā. Saskaņā ar mūsdienu zinātnes priekšstastiem Visum izplešanās sākās aptuveni pirms 13,7 miljardiem gadu sprādzienveida procesā, ko sauc par Lielo Sprādzienu. Sākumā Visums bija ļoti mazs, karsts un blīvs. Tūlīt pēc izplešanās sākuma ar Visuma vielu notika būtiskas pārmaiņas, kas noteica Visuma attīstības turpmāko gaitu. Vispirms no kvarkiem izveidojās elementārdaļiņas – protoni, neitroni un elektroni. Pēc tam kodolu saplūšanas reakcijās no daļas proton (ūdeņraža atomu kodoliem) izveidojās hēlija atomu kodoli. Turpmākie procesi norisinājās lēnāk. Visums turpināja izplesties un atdzist. Kad temperatūra nokritās tiktāl, ka izveidojās neitrāli ūdeņraža atomi, Visums kļuva caurspīdīgs. Tad radās reliktstarojums, kuru var novērot arī mūsdienās. Visumā pastāvēja nelieli vielas sablīvējumi, kas gravitācijas spēka iedarbībā auga arvien lielāki, līdz izveidojās no ūdeņraža un hēlija sastāvoši galaktiku “iedīgļi”. Tajos samērā ātri radās pirmās zvaigznes. Zvaigžņu mākoņiem apvienojoties, dažus simtus miljonu gadu pēc Lielā Sprādziena sāka veidoties galaktikas un Visums ieguva tādu izskatu, kādu mēs pazīstam pašlaik. Saules sistēma izveidojās ievērojami vēlāk. Sākumā Visums izpletās pēc inerces un izplešanās ātrums samazinājās. Vēlāk izplešanās ātrums atkal pieauga. Šīs parādības iemesls vēl nav zināms.