Tiesa, iepriekš sanāca domstarpības sakarā ar šo rakstu, bet neko padarīt, vajag aizmirst. Apstiprinu to, ka esmu raksta autors un ja kāds netic, laipni lūgti apciemot exs.lv mājaslapu un tur to arī pārbaudīt.
Raksts vairāk domāts, lai uzzinātu ko jaunu, nevis paskatītos uz bildītēm, tāpēc cilvēki, kam interesēs izlasīs. Labi, tēma aizraujoša, tāpēc izglītojieties!
Ja šī tēma tevi ieinteresēja noskaties kādu no divām filmām, kas uzņemtas par šo tēmu: ''Philosophy Of A Knife'' vai ''Men Behind The Sun''.
731. vienība bija slepena Japānas armijas sastāvdaļa, kas veica nežēlīgus bioloģisku ieroču izmēģinājumus gan Ķīnas-Japānas karā (1937.-1945.), gan arī Otrā pasaules kara laikā. Tādēļ šī vienība ir atbildīga par daudziem tās pastrādātajiem lielākajiem kara noziegumiem. Sākotnēji 731. vienība tika izveidota saskaņā ar Japānas impērijas Kempeitai militārās policijas lūgumu. Oficiāli to dēvēja par ūdens attīrīšanas vienību, bet tas bija tikai aizsegs. Šīs vienības bāzēšanās vieta bija Japānas okupētajā Ķīnas daļā,- sākumā Pingfangā, Harbinas rajonā, kur atradās Mančuko (okupētā Ķīnas ziemeļu daļa). 731. vienības eksperimentos par upuriem kļuva vairāk nekā 10 000 cilvēku. Katru gadu no Kempeitai tur tika „piegādāti” aptuveni 600 cilvēku. Vairāk nekā 95% cilvēku, kuri gāja bojā šajos izmēģinājumos, bija ķīnieši un korejieši. Starp tiem bija ne tikai militārie gūstekņi, bet arī civilie iedzīvotāji. Vissmagāk cieta krievu karagūstekņi. Pārējie 5% upuru bija aziāti no dienvidaustrumiem un karagūstekņi, kas sagūstīti Otrā pasaules kara laikā. 2002. gadā starptautiskajā simpozijā pavēstītie dati atklāj to, ka nogalināti aptuveni 580 000 cilvēku. Citos avotos minēts, ka nogalināti aptuveni 200 000 ķīniešu izcelsmes civiliedzīvotāju un militāro personu. 731. vienība bija štābs daudzām bioloģisko ieroču pētniecības japāņu apakšvienībām: 516. vienība (Kakihara), 543. vienība (Hailara), 773.vienība (Songo vienība), 100. vienība (Čangčuna), Ei 1644. vienība (Nankina), 1855. vienība (Pekina), 8604. vienība, 200. vienība (Mandžūrija) un 9420. nodaļa (Singapūra). Daudzi zinātnieki, kuri bija iesaistīti šajā vienībā, vēlāk veidoja sev ievērojamu karjeru, aktīvi iesaistoties pēckara politikā, uzņēmumos un, protams, medicīnā. Dažus no tiem apcietināja padomju militārie spēki un tika tiesāti Habarovskas tiesā, daži padevās amerikāņu militārajiem spēkiem. 1932. gadā, ģenerālis Širo Išī(attēlā), galvenais Japānas armijas mediķis, tika norīkots kā armijas epidēmiju profilakšu izpētes laboratorijas vadītājs. Išī noorganizēja slepenu pētniecības grupu „Togo vienība”, lai tā veiktu dažādus bioloģiskus un ķīmiskus pētījumus Mandžūrijā, Ķīnas ziemeļaustrumos. Vienība tika komplektēta Žongmas cietoksnī (daļēji cietums, daļēji eksperimentu norises vieta), kas atradās aptuveni 100 km no Harbinas. 1934. gada rudenī notika masu bēgšana no šī cietokšņa. 1935. gadā tur notika arī sprādziens (daži uzskata, ka tas bija uzbrukums). Šie notikumi piespieda Širo Išī slēgt Žongmas cietoksni. Vēlāk viņš saņēma atļauju pārcelt vienību uz Pingfangu, kas atradās aptuveni 24 km attālumā no Harbinas. Tur viņš varēja droši veidot jaunu, iespaidīgāku laboratoriju.
1936. gadā Japānas imperators Hirohito deva atļauju šīs vienības paplašināšanai un tās iekļaušanai Kvantungas armijā kā epidēmiju apkarošanas vienību. Uzreiz pēc tam šī vienība tika sadalīta divās daļās: Išī vienība un Vakamatsu vienība, kam štābs atradās Hsinkingā. Kopš 1940. gada augusta šīs abas vienības kopā tika dēvētas par „Epidēmijas profilakšu un ūdens attīrīšanas departamentu” jeb 731. vienību Kvantungas armijā. Jau pavisam drīz tika izveidots slepens projekts ar nosaukumu „Maruta”. Tajā tika paredzēts eksperimentos izmantot cilvēkus. Par upuriem kļuva apkārtējie iedzīvotāji, kurus 731. vienības locekļi, savā starpā jokojot, dēvēja par „malku”, jo oficiāli šis projekts bija uzrakstīts kā kokzāģētavas darbi. Tika izvēlēti dažādi cilvēki, lai iegūtu pēc iespējas vairāk rezultātu. Par izmēģinājumu upuriem kļuva gan noziedznieki, gan partizāni, kuri cīnījās pret Japānu, gan politiski ieslodzītie, kā arī citi (piemēram, zīdaiņi, grūtnieces un gados veci cilvēki), kurus šī vienība nevienam nezināmu iemeslu dēļ uzskatīja par vainīgiem. Karagūstekņi tika pakļauti vivisekcijai (eksperimentēšana ar dzīvām radībām zinātnes nolūkos) bez anestēzijas. Vivisekcijas tika veiktas pēc tam, kad upuri tika mākslīgi inficēti ar slimībām vai infekcijām. Upuriem teica, ka tās ir vakcīnas. Zinātnieki veica nežēlīgas operācijas, pētot dažādu orgānu un cilvēka organisma reakciju pret inficēto slimību. Šie eksperimenti tika veikti, kamēr cilvēks vēl bija dzīvs, jo zinātnieki domāja, ka beigtam cilvēkam šie procesi varētu būt savādāki. Cilvēki, kuri tika inficēti un pakļauti vivisekcijai, bija zīdaiņi, bērni, veci cilvēki, vīrieši un sievietes.
Ieslodzītajiem tika amputētas ekstremitātes, lai pētītu asins zudumu. Reizēm, tika amputētas abas ekstremitātes un operācijās samainītas vietām, tas ir, kājas ar rokām un rokas ar kājām. Ekstremitātes mēdza arī sasaldēt/atsaldēt un tad amputēt, lai pētītu gangrēnas un pūšanas procesus. Dažiem tika pieslēgta 20 000 voltu liela strāva. Dažiem ieslodzītajiem tika izoperēti vēderi, bet barības vadu savienoja pa taisno ar zarnām. Lai pētītu organisma funkcijas bez atsevišķām sastāvdaļām, tika izņemtas daļas no smadzenēm, plaušām, aknām vai citiem orgāniem. Tika veikti eksperimenti, kuros pētīja aukstuma iedarbību uz cilvēka organismu. Šie eksperimenti tika veikti militāriem nolūkiem, tāpēc tika uzskatīti par svarīgiem. Līdzīgus eksperimentus veica bēdīgi slavenais nacists dr. Josefs Mengele, kurš novietoja kailus cilvēkus ziemas aukstumā un ar nūjām sita tiem pa kājām, lai konstatētu, kad aukstuma iedarbē tās paliek nejūtīgas. Vēlāk ķermeņi tika atsaldēti, izmantojot speciālas metodes. 2007.gadā laikrakstam „Japan Times” dakteris Kens Yuasa atzinās: „Manas pirmās vivisekcijas laikā man bija bail, otru reizi bija daudz vieglāk. Trešo reizi es to jau gribēju darīt labprātīgi.” Viņš uzskata, ka vismaz 1000 cilvēku, arī ķirurgi, tika iesaistīti vivisekciju procesā. Kāds cits vivisekcionārs teica : „Es pārgriezu kāda vīra rumpi no krūtīm līdz vēderam. Viņš nežēlīgi kliedza un viņa seja raustījās agonijā. Viņš kliedza tik šausmīgi, bet tad beidza.. Ķirurgiem tas bija ierasts, ikdienas darbs, bet uz mani tas atstāja ļoti lielu iespaidu, jo tā bija mana pirmā reize.” Cilvēki tika izmantoti arī kā mērķi, lai testētu granātu sprādzienus no dažādiem attālumiem. Uz cilvēkiem izmēģināja arī liesmu metējus. Upurus piesēja pie stabiem un pārbaudīja, kādu kaitējumu viņiem izraisa baktēriju izdalošas bumbas, ķīmiskie ieroči, sprāgstvielas.
Atsevišķi ieslodzītie tika inficēti ar sifilisu vai gonoreju, lai pētītu STS slimību iedarbību uz organismu. Savukārt citi ieslodzītie tika invadēti ar baktēriju pārnēsājošām blusām, lai pētītu to iedarbību uz cilvēku un lai izveidotu vakcīnas, kā arī lai šādus uzbrukumus un aizsardzību pielietotu bioloģiskajā karā. Ar blusām aplipināja apģērbus, tās iestrādāja bumbās, kas tika izmēģinātas uz cilvēkiem. Rezultātā holēra, Sibīrijas lopu mēris nogalināja aptuveni 400 000 ķīniešu civiliedzīvotājus. Blusu mēri pavairoja 731. un 1644.vienības laboratorijās. Ar lidmašīnām mēri izplatīja tādās ķīniešu pilsētās kā Ningbo (1940.gadā) un Čangdē (1941.gadā). Šī militārā smidzināšanas procesa ietvaros gāja bojā tūkstošiem cilvēku. 731.vienība un citas ar to saistītas vienības (piemēram, 100.vienība, 1644.vienība) tika iesaistītas bioloģiski bakteriālo ieroču izstrādē un pētniecībā pret Ķīnas pilsoņiem Otrā pasaules karā. Ieslodzītie tika pakļauti arī citiem mokpilniem eksperimentiem. Tos pakāra kājām gaisā, panāca, lai gaiss iekļūst artērijās un pētīja to, cik ilgi tie spēs izdzīvot. Ievadīja zirga urīnu nierēs un un veica pētījumus. Citos gadījumos cilvēkus iesprostoja augstspiediena kamerās, liedza tiem jebkādu ūdens vai ēdiena piekļuvi un noteica precīzu laiku līdz nāvei. Bija gadījumi, kad cilvēkus līdz nāvei grieza centrifūgās, ievadīja dzīvnieku asinis un pētīja ar letālām rentgena metodēm, pārbaudīja, vai cilvēki, kuri ir inficēti ar jūras ūdeni un ķermenis ir pilns ar sāļiem, var tikt apglabāti dzīvi. Pateicoties eksperimentiem ar dažādām slimībām, kā holēra, mēris, bakas, zinātnieki izstrādāja baciļu bumbas, ar ko izplatīt mēri. Dažas no tām 1938.gadā tika izveidotas no porcelāna, idejas ierosinātājs bija Širo Išī. Šīs bumbas ļāva japāņu kareivjiem uzsākt bioloģisko uzbrukumu, inficējot lauksaimniecības laukus, rezervuārus, akas un citas teritorijas ar mēri un citiem nāvējošiem patogēniem. Šo bumbu testēšanas laikā zinātnieki bija tērpti speciālos tērpos, lai droši varētu pētīt sekas. Inficētā barība, apģērbi, tika nomesti Ķīnas teritorijās, kas nebija okupētas. Lai pētītu infekcijas iedarbību, saindētā pārtika un saldumi tika doti bērniem, kuri par to neko nenojauta.
Zināmākie vienības biedri: ~ģenerālleitnants Širo Išī, ~pulkvežleitnants Rioiči Naito, ~dr. Masaji Kitano, ~impērijas armijas karavīrs Jošio Šinazuka, ~impērijas armijas karavīrs Jasui Kaneko. 731.vienība sastāvēja no 8 divīzijām: 1.divīzija: Mēra un citu slimību, infekciju pētījumi, speciāli tam tika izveidots cietums, kur varēja uzturēt 300-400 cilvēku; 2.divīzija: Bioloģisko ieroču pētniecība, galvenokārt baktēriju un parazītu pielietošanā; 3.divīzija: Nodarbojās ar porcelāna/keramikas čaulu izstrādāšanu, kas tika piepildītas ar baktērijām; 4.divīzija: Citu jauktu un dažādu reaģentu izstrādāšana; 5.divīzija: Nodarbojās ar personāla apmācību; 6.-8.divīzija: Aprīkojuma, mediķu un administratīvās vienības. 731. vienības komplekss bija 6 kvadrātkilometrus liels, tas sastāvēja vairāk nekā no 150 ēkām. Tās bija projektētas tā, ka tās būtu ļoti grūti iznīcināt ar bombardēšanu. Komplekss sastāvēja no vairākām rūpnīcām. Tajā bija aptuveni 4,5 tūkstoši konteineru, kur pavairoja baktēriju pārnēsājošās blusas, 6 katli, kur ražoja dažādas ķīmiskās vielas, un aptuveni 1,8 tūkstoši konteineru, kur ražoja bioloģiskos reaģentus. 30 kg mēra baktērijas varēja saražot pāris dienās. Dažas no iekārtām ir pieejamas apskatei kara noziegumu muzejā. Kara laikā tonnām bioloģisko un ķīmisko ieroču tika uzglabāti dažādās vietās ziemeļaustrumu Ķīnas daļā. Vēlāk japāņi mēģināja iznīcināt pierādījumus un izformēt esošās iekārtas.
Reklāma
29 cilvēki no Heilongijangas būvniecības grupējuma 2003.gada augustā tika hospitalizēti pēc tam, kad netīšām izraka ķīmisku čaulu, kas bija aprakta zem zemes pirms vairāk nekā 50 gadiem. Vietas/vienības, kas saistītas ar vienību: Andas testēšanas laukums: 120 km gara gaisa telpa no Pingfangas; Hsinkingas štābs: Vakamatsu jeb 100 vienības štābs, ko komandēja veterinārs Judžiro Vakamatsu. Nodarbojās ar dzīvnieku vakcīnu pētījumiem, lai aizsargātu japāņu resursus, īpaši gatavojās bioloģiskajam karam; Pekingas štābs: 1855.vienības štābs, aktīvi pētīja pandēmijas slimības; Nankinas štābs: Tama vienības jeb Ei 1644.vienības štābs, veica kopīgus projektus ar 731.vienību; Kvangtungas štābs: Nami vienības jeb 8604.vienības štābs, veica eksperimentus saistībā ar atūdeņošanu un pārtikas atņemšanu; Sionaņas štābs: Izveidota 1942.gadā, to izdarīja Rioiči Naiti. Vienība bija sadalīta 2 apakšvienībās. Kono vienība pētīja malāriju, Umeoka vienība pētīja mēri; Hirosimas štābs: Pilnīgi slepena rūpnīca, kur ražoja ķīmiskos ieročus militārajām un medicīnas vienībām. 1928.gadā izstrādāja sinepju gāzi, vēlāk pārgāja uz tādām indēm kā luizīts un ciāns. 1930.gadā, kad karš pieņēmās spēkā, šī rūpnīca tika izņemta no visām iespējamajām kartēm, lai nodrošinātu lielāku slepenību; Mandžūrijas štābs: 200.vienības štābs bija cieši saistīts ar 731.vienību. Nodarbojās ar mēra pētīšanu. Šeit darbojās arī 571.vienība; Sindžuku: Medicīnas skola Tokijā, Otrā pasaules kara laikā. Todžo Išī, medmāsa, kura strādāja Sindžuku, 2006.gadā atklāja, ka palīdzēja aprakt ķermeņus/to daļas skolas teritorijā, neilgi pēc Japānas padošanās 1945.gadā; Speciāli mobilizētas vienības: Vadīja Širo Išī vecākais brālis, nodarbojās ar tiem, kuri nepakļāvās 731.vienības prasībām, piemēram, zinātniekiem vai problēmu radītājiem; Speciālo operāciju vienības: Nezināmu iemeslu dēļ tika norīkotas Mandžūrijā. Daži avoti vēsta, ka tur tika izmēģināti kodolieroči. Operācijas un eksperimenti risinājās līdz pat kara beigām. Išī gribēja izmantot bioloģiskos ieročus 1944. gadā Klusā okeāna konfliktā, bet viņa mēģinājumi neizdevās sliktas plānošanas vai arī sabiedroto iejaukšanās dēļ. Sakarā ar Krievijas iebrukumu 1945.gada augustā, vienībai steidzami bija jāpārtrauc darbība. Vienības locekļi un to ģimenes aizbēga. Širo deva pavēli visiem locekļiem „noslēpumu paņemt sev līdzi kapā”, pretējā gadījumā draudēja tos atrast un nogalināt. Aizliedza viņiem visiem doties strādāt valsts darbā Japānā. Katram tika izsniegtas ciānkālija tabletes, lai noindētu sevi, jo liela daļa biedru jau bija sagūstīti. Išī pavēlēja speciālām vienībām iznīcināt visus pierādījumus un uzspridzināt visu, kas vien iespējams, taču tas nebija iespējams, jo konstrukcijas bija pārāk labi projektētas un palika neskartas. 1945.gadā Japānas impērija padevās sabiedrotajiem un par to virspavēlnieku kļuva Duglass Makartūrs. Viņš veica arī galvenos pārkārtošanas darbus Japānā pēc viņu padošanās. Kaut kādā veidā pie Makartūra tomēr nonāca ziņas par eksperimentiem un bioloģiskajiem ieročiem, un amerikāņi uzskatīja, ka tie ir noderīgi. Viņi nevēlējās tos izpaust citām tautām, it īpaši jau Padomju Savienībai. Tos dalībniekus, kuri tika atmaskoti un pieķerti, notiesāja Habarovskā, 1949. gada decembrī. Vēlāk vienības dokumenti tika iztulkoti vairākās valodās, lai katrs varētu redzēt, cik šausmīgas lietas bija notikušas. Šie dokumenti ir nenovērtējams pētniecības avots vēsturniekiem, lai izzinātu 731.vienības darbības. Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienība uzcēla bioloģisko ieroču iekārtu, izmantojot dokumentāciju, kas bija iegūta no 731.vienības Mandžūrijā. Japāņu ārsti un virsnieki, kuri tika vainoti kara noziegumos, saņēma sodus no 2 līdz 25 gadiem Sibīrijas darba nometnēs. Daži, kuriem paveicās, kļuva par ievērojamiem ārstiem, piemēram, dr.Masaji Kitano vadīja Japānas lielāko farmaceitisko kompāniju „Green Cross”. Citi vadīja ASV medicīnas skolas vai strādāja Japānas veselības ministrijā. Širo Išī netika sodīts, bet pārcēlās uz Mērijlendu, lai veiktu bioloģisko ieroču pētījumus. Bijušais 731.vienības vadītājs nomira 1959. gada 9.oktobrī. Nāves iemesls bija rīkles vēzis.
Interesanta tēma! un jā tas , kas tur notika bija šaušalīgi. esmu noskatījusies to filmu - Philosophy Of A Knife , kura bija 4 stundas gara , un tajā bija ļoti labi attēlots kādus eksperimentus viņi taisīja cilvēkam. interesanti vispār
